Variants – „kur ejām”, ja abas grupas ir kopā.
Kur un kā vajadzētu virzīties, lai abas puses gūtu sev nepieciešamo (politiķi un vara saglabā savus krēslus, uzņēmējiem ir iespēja attīstīt savus uzņēmumus, speciālistiem ir plašs, labi apmaksātu, darbavietu piedāvājums, un tiem, kas nevar strādāt, - cilvēka cienīgs nodrošinājums no valsts. (Sliktos variantus nepieminam).
Diskusijas iespējamie gala mērķi (lai apvienotu abu pušu sakritības punktus un apietu asākus stūrus, kur var veidoties nesaskaņa):
Valdības darbības galvenie mērķi: 1) tautas dzīves līmeņa reāla celšana; 2) valsts ekonomikas celšana. Un ne rīt, bet šodien. Tas ir galvenais šajā programmā – tautai, uzņēmējiem, reģioniem jānotic valdībai. Pirmie soli:
Tātad paralēli darbam ar jauno nodokļu sistēmu ir budžeta efektīvākas izmantošanas un valsts izdevumu vadīšanas nodošana uzņēmēju rokās. Iespējams, ar publisku šo izdevumu kontroli. Valdība veic tikai tehnisku lomu (izpilda darba uzdevumus).
Valdības loma tad būs arī izskaidrot Briselei to, kas notiek valstī, kāds ir mērķis (tauta un ekonomika) un bloķēt dažādas ietekmes grupas (7), (17), (18), (19) , neļaut tām darīt. Ja tāda ietekme būs, apstāsies naudas plūsma uz privātiem kontiem miljardos (IES vērtējums - virs 5 miljardiem gadā). Pie tam tas viss visdrīzāk nav zagšana (lai ko sabiedrība nedomātu), bet viss notiek legāli. Personas saņem naudu (legāli) savos kontos, bet tautai un ekonomikai no tā nav nekāda efekta. Valdībai jābūt gatavai un spējīgai aizstāvēt valsts (tautas un ekonomikas ) intereses. Mērķis - valsts budžeta rezultatīva izmantošana tautai un ekonomikai.
2-3 mēnešu laikā jauni uzņēmumi neizveidosies. Arī darba apjomi šajā periodā nedubultosies. Bet šajā laikā jāveidojas tautas pārliecībai, ka Latvijā situācija mainās uz ko labāku. Tas ir iespējams, ja efektīvi izmantos tos resursus, kas ir budžetā. Jo arī tagad daudz kas iet “tautas labā”, bet līdz cilvēkiem nenonāk. Ja tas būs labots – mainīsies tautas attieksme pret valdību (11). Pēc dažiem mēnešiem arī tautsaimniecības celšana dos savu pozitīvo rezultātu. Protams, ja to visu nedarīt tagad (bet tik runāt), – nav vērts tērēt laiku diskusijām.
Vai to var izdarīt esošās Saeimas sastāvs (augstāka vara Latvijā)? Jā, var, jo esošais sastāvs ir pietiekoši atjaunots un progresīvs. Tie bija gatavi strādāt, un pirmie 6 mēneši tā bija. Līdz viņiem “aplauza spārnus” un pārvērta par pogu spiedējiem. Pēc kāda laika tauta to saprata un sāka vākt parakstus - atlaist šo Saeimu vai atstāt pusi (normāls otrās grupas domu gājiens, redzot, ka darbs netiek darīts) (16). Šī aktivitāte skaidri parādīja deputātiem, ka tauta negatīvi vērtē pārmaiņas, kādas ar tiem notika. Deputātiem jāatceras, ar kādiem solījumiem tie ir atnākuši uz Saeimu un jāsāk tos pildīt. TIK VIEN! Strādāt tautas labā. Kas, protams, grūti. Un tie, kas to nevar pavilkt, protams, būs smagas izvēles priekšā. Vēl viena grūtība, kas gaida valdību (ja būs realizēts scenārijs, kurš izvelk valsti un tautu no krituma un pazušanas), – tas, ka ekonomikas celšanai valdībā nav sistemātiski domājošu cilvēku ar situācijas un nākotnes stratēģisko redzējumu (2), (6), (7), (8), (9), (10), (15), (16) . Un kuriem galvā ne politekonomija, bet kas cits, kā variants - Ekonomiks skola. Mums Latvijā ir spilgti arī citu ekonomisko skolu (piemēram, Vīnes) pārstāvji. Jebkurā gadījumā tas viss ir ārpus valdības, jo stratēģiski, valstiski domājošo valdībā nav, un imitēt šo prasmi nav iespējams. Šo bloku var aizņemties pie uzņēmējiem un akadēmiskiem ekonomistiem. Tad valdībai būtu uzdevums to realizēt (tehniska izpilde), atbildot ar rezultātu (nevis atbildot tikai savu privāto interešu priekšā). Tīri tehniski izpildīt gatavu uzdevumu valdība, protams, var, jo valsts pārvaldē ir daudz labu profesionāļu.
Aptuveni pēc 3 mēnešiem tautai jābūt pārliecībai, ka šī valdība ir tā, kas pacels Latviju, uzņēmēji arī cerīgi skatīsies un jau spers konkrētos soļus. Un tad izskatīt jautājumu par to, kā vadīt šo ekonomikas celšanos. Jā, nepieciešams sākt nevis ar runāšanu un plāniem, bet ar darbu, kurš dos rezultātu. Un tad tikai kalt plānus. Teorētiski varētu sākt veidoties 2 partiju sistēma. Tā balstītos uz šo 2 grupu ideoloģijām, un tādas partijas varētu ilgstoši būt par vadošām partijām Latvijā. Viena ar kreisi liberālo novirzienu, kuru atbalstītu ierēdņi un maznodrošināti cilvēki, jo tiem politekonomiskas idejas (marksisms) ļaus pareizi uzrunāt šo sabiedrības daļu. Konservatīvi- nacionālā (jeb konservatīvi labā? - tas jau kā sanāks) partija, kuru atbalstītu uzņēmēji, ieskaitot zemniekus un labi apmaksātus speciālistus (tajā skaitā daži strādājošie valsts pārvaldē). Abas partijas atklāti, neslēpjot rādītu savas īstās programmas un mērķus (6), (7), (14), (15), (16) . Jo šodien neviena partija neatzīsies, ka īstais mērķis ir pārstāvēt kādu interešu grupu konkrētu naudas plūsmu kontrolei. Nekā cita aiz esošam partijām nav. Tā kā tām nav izteiktas ideoloģijas (bet tikai vēlme kontrolēt kādu daļu no plūsmām), partijas ir tik neizteiktas un bieži pazūd. Bet tie, kas atrodas aiz tām, veido nākamo partiju, kuras uzdevums ir nevis aizstāvēt kādu ideju, bet iegūt noteiktu balsu skaitu. Mārketings ļauj risināt šādus uzdevumus. Faktiski politiskās partijas ir bez politikas, ideoloģijas, mērķiem un stratēģijas, ko tās varētu izmantot gadiem ilgi. Tās ir tikai atsevišķu grupu instrumenti, kuras maina pēc nepieciešamības. Bet te veidotos politiskās partijas klasiskā izpratnē (spējīgas eksistēt nenoteikti ilgi).
Pārejām partijām (ārpus šīm 2 grupām) būs tikai nišu ideoloģija un cīņa “tikt pie mikrofona”. Sākumā pārsvars būtu liberālai partijai, bet tālā perspektīvā – konservatīvai. Abām partijām ļoti lielas iespējas nodrošināt savu finansējumu no biedru naudas, un valsts finansējums politiskām partijām varētu aiziet vēsturē. Jo partiju finansējums no valsts budžeta ir tīrā POLIT EKONOMIKA ! (Marks - Ļeņins)– jo tas nodrošina valsts kontroli politiskās partijās (kas esošai varai Latvijā ir garants saglabāt kontroli partijās). Tā veidojas sistēma: kas pie varas, tas vada politiķus, nevis tā tautas daļa, kuras ideoloģiju pārstāv tā vai cita partija. Nevis politiķi ietekmē varu, aizstāvot kādu ideoloģiju. Kas maksā, tas arī nosaka spēles noteikumus. Tātad valstī stabilizēsies ne tikai demogrāfiskā un ekonomiskā dzīve, bet arī politiskā. Tas kopumā veidos lielāku drošību valsts pastāvēšanai esošās kultūras izskatā, lielāku ideoloģisku noturību, mazāku iespēju ietekmēt iedzīvotājus ar citu vērtību propagandu (4). Valsts ar stabilām vērtībām, kuru aizstāvēt gribētāju būs vairāk (nepieminot to, ko tagad tauta domā par valsts aizstāvēšanu).
Shēma, kā var atjaunot valstī tautas uzticību valdībai, aktivizēt ekonomisko dzīvi, risināt demogrāfiskos jautājumus, dot bāzi nopietnām politiskām partijām, celt valsts iekšējo drošību, nav nekas jauns. To kritiskos brīžos izmantoja vairākās valstīs. Un bieži vien turpina izmantot pēc krīzes valsts organizācijā (Vācija). Bet arī Latvijā tāda shēma bija ieviesta, tikai nebija realizēta. Tas ir 1935. gads, Kārlis Ulmanis. Viņš 1935. gadā atstāja bez reālas varas pirmo grupu (politiķi un valsts pārvalde) – atstājot tiem tikai tehniska rakstura funkcijas, un ar pirmajiem saviem rīkojumiem padalās ar varu (tajā skaitā likumdošanas jomā), ar uzņēmējiem un zemniekiem (otro grupu). Reālā izpildījumā vara tā arī nenonāca otrās grupas rokās, paliekot vienpersoniski Kārlim Ulmanim. Bet tā bija pirmā kustība šīs shēmas virzienā. Valstis, kur šādā brīdī pirmā persona nepārvēršas par “vadoni”, strauji attīstās ekonomiski un demogrāfiski, bet tauta par savu labklājību un drošību piekrīt atbalstīt esošo valdību (kuras ideoloģija ir ekonomikas attīstība, izmantojot tam visus instrumentus) un mazāk pievērš uzmanību tam, ka politiskām partijām ir mazāk teikšanas. Daudz labi apmaksātu darbavietu, pārliecība par nākotni, kultūrvēsturiskas vides saglabāšana ir labs arguments tautai. Stabilitāte un drošība. Atbalsts uzņēmējdarbībā. Bagātā, ekonomiski attīstītā valstī ir pietiekoši daudz resursu, lai risinātu sociālos jautājumus.
Diskusijas iespējamie gala mērķi (lai apvienotu abu pušu sakritības punktus un apietu asākus stūrus, kur var veidoties nesaskaņa):
Valdības darbības galvenie mērķi: 1) tautas dzīves līmeņa reāla celšana; 2) valsts ekonomikas celšana. Un ne rīt, bet šodien. Tas ir galvenais šajā programmā – tautai, uzņēmējiem, reģioniem jānotic valdībai. Pirmie soli:
- Nodokļu reforma, jo esošie nodokļi ir kosmiski (2), (12) . Un to izpilde ir ekonomikas nāve (15). Ekonomikas izaugsme pie esošiem nodokļiem nevar būt. Jeb jāatzīst, ka valdība ir muldētāji. Un dzīvot, izejot no tā. Esošās valsts sistēmas ekonomiskā nāve (10). Vai sākumā būs demogrāfiska valsts nāve? - diskutabls, bet ne principiāls jautājums. Tas ir, vai nu vispirms visi izbrauks no valsts un līdz ar to pārstās eksistēt ekonomika, vai arī, kad pazudīs ekonomika, aizbrauks pēdējais. Protams, ne – tas, ne - tas nenotiks, jo vēl pirms tā ieslēgsies scenārijs „citas tautas iebraukšana”, un tie sakārtos te dzīvi savas koncepcijas ietvaros. Tukša teritorija nebūs!
- Budžeta izmantošanas efektivitāte. Sabiedrības acīs budžets tiek izmantots neefektīvi (ļoti diplomātisks apzīmējums tam, kas notiek ar budžeta naudu) (11). Nauda aiziet „nekur” (8). Jāmaina visa budžeta izmantošanas politika (2), (7), (15), un te ir darbs visai sabiedrībai.
Tātad paralēli darbam ar jauno nodokļu sistēmu ir budžeta efektīvākas izmantošanas un valsts izdevumu vadīšanas nodošana uzņēmēju rokās. Iespējams, ar publisku šo izdevumu kontroli. Valdība veic tikai tehnisku lomu (izpilda darba uzdevumus).
Valdības loma tad būs arī izskaidrot Briselei to, kas notiek valstī, kāds ir mērķis (tauta un ekonomika) un bloķēt dažādas ietekmes grupas (7), (17), (18), (19) , neļaut tām darīt. Ja tāda ietekme būs, apstāsies naudas plūsma uz privātiem kontiem miljardos (IES vērtējums - virs 5 miljardiem gadā). Pie tam tas viss visdrīzāk nav zagšana (lai ko sabiedrība nedomātu), bet viss notiek legāli. Personas saņem naudu (legāli) savos kontos, bet tautai un ekonomikai no tā nav nekāda efekta. Valdībai jābūt gatavai un spējīgai aizstāvēt valsts (tautas un ekonomikas ) intereses. Mērķis - valsts budžeta rezultatīva izmantošana tautai un ekonomikai.
2-3 mēnešu laikā jauni uzņēmumi neizveidosies. Arī darba apjomi šajā periodā nedubultosies. Bet šajā laikā jāveidojas tautas pārliecībai, ka Latvijā situācija mainās uz ko labāku. Tas ir iespējams, ja efektīvi izmantos tos resursus, kas ir budžetā. Jo arī tagad daudz kas iet “tautas labā”, bet līdz cilvēkiem nenonāk. Ja tas būs labots – mainīsies tautas attieksme pret valdību (11). Pēc dažiem mēnešiem arī tautsaimniecības celšana dos savu pozitīvo rezultātu. Protams, ja to visu nedarīt tagad (bet tik runāt), – nav vērts tērēt laiku diskusijām.
Vai to var izdarīt esošās Saeimas sastāvs (augstāka vara Latvijā)? Jā, var, jo esošais sastāvs ir pietiekoši atjaunots un progresīvs. Tie bija gatavi strādāt, un pirmie 6 mēneši tā bija. Līdz viņiem “aplauza spārnus” un pārvērta par pogu spiedējiem. Pēc kāda laika tauta to saprata un sāka vākt parakstus - atlaist šo Saeimu vai atstāt pusi (normāls otrās grupas domu gājiens, redzot, ka darbs netiek darīts) (16). Šī aktivitāte skaidri parādīja deputātiem, ka tauta negatīvi vērtē pārmaiņas, kādas ar tiem notika. Deputātiem jāatceras, ar kādiem solījumiem tie ir atnākuši uz Saeimu un jāsāk tos pildīt. TIK VIEN! Strādāt tautas labā. Kas, protams, grūti. Un tie, kas to nevar pavilkt, protams, būs smagas izvēles priekšā. Vēl viena grūtība, kas gaida valdību (ja būs realizēts scenārijs, kurš izvelk valsti un tautu no krituma un pazušanas), – tas, ka ekonomikas celšanai valdībā nav sistemātiski domājošu cilvēku ar situācijas un nākotnes stratēģisko redzējumu (2), (6), (7), (8), (9), (10), (15), (16) . Un kuriem galvā ne politekonomija, bet kas cits, kā variants - Ekonomiks skola. Mums Latvijā ir spilgti arī citu ekonomisko skolu (piemēram, Vīnes) pārstāvji. Jebkurā gadījumā tas viss ir ārpus valdības, jo stratēģiski, valstiski domājošo valdībā nav, un imitēt šo prasmi nav iespējams. Šo bloku var aizņemties pie uzņēmējiem un akadēmiskiem ekonomistiem. Tad valdībai būtu uzdevums to realizēt (tehniska izpilde), atbildot ar rezultātu (nevis atbildot tikai savu privāto interešu priekšā). Tīri tehniski izpildīt gatavu uzdevumu valdība, protams, var, jo valsts pārvaldē ir daudz labu profesionāļu.
Aptuveni pēc 3 mēnešiem tautai jābūt pārliecībai, ka šī valdība ir tā, kas pacels Latviju, uzņēmēji arī cerīgi skatīsies un jau spers konkrētos soļus. Un tad izskatīt jautājumu par to, kā vadīt šo ekonomikas celšanos. Jā, nepieciešams sākt nevis ar runāšanu un plāniem, bet ar darbu, kurš dos rezultātu. Un tad tikai kalt plānus. Teorētiski varētu sākt veidoties 2 partiju sistēma. Tā balstītos uz šo 2 grupu ideoloģijām, un tādas partijas varētu ilgstoši būt par vadošām partijām Latvijā. Viena ar kreisi liberālo novirzienu, kuru atbalstītu ierēdņi un maznodrošināti cilvēki, jo tiem politekonomiskas idejas (marksisms) ļaus pareizi uzrunāt šo sabiedrības daļu. Konservatīvi- nacionālā (jeb konservatīvi labā? - tas jau kā sanāks) partija, kuru atbalstītu uzņēmēji, ieskaitot zemniekus un labi apmaksātus speciālistus (tajā skaitā daži strādājošie valsts pārvaldē). Abas partijas atklāti, neslēpjot rādītu savas īstās programmas un mērķus (6), (7), (14), (15), (16) . Jo šodien neviena partija neatzīsies, ka īstais mērķis ir pārstāvēt kādu interešu grupu konkrētu naudas plūsmu kontrolei. Nekā cita aiz esošam partijām nav. Tā kā tām nav izteiktas ideoloģijas (bet tikai vēlme kontrolēt kādu daļu no plūsmām), partijas ir tik neizteiktas un bieži pazūd. Bet tie, kas atrodas aiz tām, veido nākamo partiju, kuras uzdevums ir nevis aizstāvēt kādu ideju, bet iegūt noteiktu balsu skaitu. Mārketings ļauj risināt šādus uzdevumus. Faktiski politiskās partijas ir bez politikas, ideoloģijas, mērķiem un stratēģijas, ko tās varētu izmantot gadiem ilgi. Tās ir tikai atsevišķu grupu instrumenti, kuras maina pēc nepieciešamības. Bet te veidotos politiskās partijas klasiskā izpratnē (spējīgas eksistēt nenoteikti ilgi).
Pārejām partijām (ārpus šīm 2 grupām) būs tikai nišu ideoloģija un cīņa “tikt pie mikrofona”. Sākumā pārsvars būtu liberālai partijai, bet tālā perspektīvā – konservatīvai. Abām partijām ļoti lielas iespējas nodrošināt savu finansējumu no biedru naudas, un valsts finansējums politiskām partijām varētu aiziet vēsturē. Jo partiju finansējums no valsts budžeta ir tīrā POLIT EKONOMIKA ! (Marks - Ļeņins)– jo tas nodrošina valsts kontroli politiskās partijās (kas esošai varai Latvijā ir garants saglabāt kontroli partijās). Tā veidojas sistēma: kas pie varas, tas vada politiķus, nevis tā tautas daļa, kuras ideoloģiju pārstāv tā vai cita partija. Nevis politiķi ietekmē varu, aizstāvot kādu ideoloģiju. Kas maksā, tas arī nosaka spēles noteikumus. Tātad valstī stabilizēsies ne tikai demogrāfiskā un ekonomiskā dzīve, bet arī politiskā. Tas kopumā veidos lielāku drošību valsts pastāvēšanai esošās kultūras izskatā, lielāku ideoloģisku noturību, mazāku iespēju ietekmēt iedzīvotājus ar citu vērtību propagandu (4). Valsts ar stabilām vērtībām, kuru aizstāvēt gribētāju būs vairāk (nepieminot to, ko tagad tauta domā par valsts aizstāvēšanu).
Shēma, kā var atjaunot valstī tautas uzticību valdībai, aktivizēt ekonomisko dzīvi, risināt demogrāfiskos jautājumus, dot bāzi nopietnām politiskām partijām, celt valsts iekšējo drošību, nav nekas jauns. To kritiskos brīžos izmantoja vairākās valstīs. Un bieži vien turpina izmantot pēc krīzes valsts organizācijā (Vācija). Bet arī Latvijā tāda shēma bija ieviesta, tikai nebija realizēta. Tas ir 1935. gads, Kārlis Ulmanis. Viņš 1935. gadā atstāja bez reālas varas pirmo grupu (politiķi un valsts pārvalde) – atstājot tiem tikai tehniska rakstura funkcijas, un ar pirmajiem saviem rīkojumiem padalās ar varu (tajā skaitā likumdošanas jomā), ar uzņēmējiem un zemniekiem (otro grupu). Reālā izpildījumā vara tā arī nenonāca otrās grupas rokās, paliekot vienpersoniski Kārlim Ulmanim. Bet tā bija pirmā kustība šīs shēmas virzienā. Valstis, kur šādā brīdī pirmā persona nepārvēršas par “vadoni”, strauji attīstās ekonomiski un demogrāfiski, bet tauta par savu labklājību un drošību piekrīt atbalstīt esošo valdību (kuras ideoloģija ir ekonomikas attīstība, izmantojot tam visus instrumentus) un mazāk pievērš uzmanību tam, ka politiskām partijām ir mazāk teikšanas. Daudz labi apmaksātu darbavietu, pārliecība par nākotni, kultūrvēsturiskas vides saglabāšana ir labs arguments tautai. Stabilitāte un drošība. Atbalsts uzņēmējdarbībā. Bagātā, ekonomiski attīstītā valstī ir pietiekoši daudz resursu, lai risinātu sociālos jautājumus.
