(20) Marksisms – ļeņinisms esošās valdības lēmumos.
Melnraksts
Lai saprast cik pirmā grupa (19) ekonomikā ir marksisti (politekonomisti) kaut vai viens fakts – pasaulē jau sen netiek izdots Marksa “Kapitāls” (pēdējie līdz 1990 gadam, pirms sabruka PSRS). Pēc 2008 gada krīzes apstākļos, interese par šo darbu pieaug visā pasaulē. Bet nekur pasaulē tā interese par Marsu nebija tik liela kā Latvijā. Un 2010(!!!) gadā “Kapitāls” bija vēl reiz izdots latviešu valodā (iepriekš 1973 gadā izdota “Liesmā”)! Interese par šo faktu bija pat starptautiskā līmeni , un uz jautājumiem izdevniecība atbildēja ka “drukā, jo ir milzīgs pieprasījums”. Grāmata neparādās mācību iestādēs. Uzņēmēji ar nav manīti, kuri pēc 2010 gada īpaši labi sāktu orientētājs Marksa darbos. Paliek tik pirmā grupa. Jo situācija 2008-2014 gados ekonomikā bija asa un iespējams nepieciešams bija griezties pēc precizējumiem pie oriģināl tekstā nu zināšanu pirmavota.
Arī valdības pieņemtie lēmumi rāda ka tie tiek veidoti politekonomijas skolas ietvaros. Pat ne vispār tās, bet tieši Marksizma – Leninizma virziena . Nepievērst uzmanību mazā un vidējā uzņēmēja vajadzībās, atņemt uzņēmējiem visu, ieskaitot iespēju tupināt biznesu ja tas dod šodien iespēju piepildīt budžetu ar dažiem EUR (bez domas par uzņēmēja, tautsaimniecības attīstību rīt), sadale gūto resursu pirmkārt “savējo” starpā, un ja kas palika – ļoti godīgi visiem trucējiem, pēc sociāli/politiska principa.
Loti bieži valdību un tos ekonomistus apvaino tajā ka tiek pieņemti “idiotiski” lēmumi, kas grauj ekonomiku, valsti, spiež tautu bēgt no valsts, likvidē skolas, slimnīcas, apgrūtina dzīvi cilvēkiem un t.t. Vai tiešam pie varas ir muļķi (ka saka viņu oponenti) . Būtu ļoti nepareizi piekrist ka tā arī ir, jo tas nav iespējams. Bet kur tad slējās atbilde? Tā uzreiz redzama ja uz situāciju skatīties no marksisma redzes punkta (protams ne ierēdņa līmeni, bet to, kas tos vada). Ko saka marksisms – leņinisms par valsts vadīšanu? Ka valsts pārvade būvējās vadošās klases interesēs. Lai saprast kas ir vadoša klase skatāmies uz esošo valsts iekārtošanu un novērtējam kāda sistēma mēs dzīvojam. Pirmkārt kapitālisms , bet ne tas , kuru zināja Marks un Ļeņins. Tas ir mainījies un tas ir finanšu sistēmu kapitālisms. Kāpēc? Vel 1945 gadā, kad pasaule kartējot reizi mainījās , ekonomiskie instrumenti deva aptuveni 5% no valstu IKP. 2007 gada ( maksimālais uzplaukums šī modeļa) - dažās valstīs līdz 75% (vidēji pasaulē - 50% ). Tas un naudas emisijas ienākumi, un fondu birzu ienākumi, transakcijas, un protams kredīti. Finansu sistēma nodrošināja resursus (praktiski neierobežojot apjomos) visas citas nozares, bet ņēma no to nozaru procentu no viņu peļņas – kredīta procentu. Tas samazināja citu nozaru rentabilitāti, cēla finansu sektora rentabilitāti, un caur to arvien lielāku finansu resursu pieejamību. Visas nozares piekrita dalīties ar peļņu pret iespēju audzēt apgrozījumu , un caur to savu peļņu, bet ne procentuāli pret apgrozījumu, bet absolūtos skaitļos. Tiem, kam rentabilitāte neļāva samaksāt kredītus parādījās pārkreditēšana un faktiski visi pārstāja atdot kredītus, audzēja to, un ar to procentu kas nonāca finansu sektorā. Bankrota gadījumā finansu sektoram nonāca materiālās vērtības, kas atkal cēla finansu sektora procentu pasaules ekonomikā. It īpaši spilgti šie procesi attīstījās ievēšot reigonomiku, kura ļāva šajā naudas spēle piedalīties ne tik juridiskam , bet arī fiziskam peronam (mājsaimniecību patēriņa kreditēšana un pārkreditēšana). Tas viss un ļāva finanšu sektoram pārsniegt 50% valstu ekonomikās. Dažādas valstis dažādi strādāja ar šādu situāciju, bet tajās valstīs , kur ekonomistiem bija marksisma teorija, tie viegli noteica ka pasaule tagad vadošā klase ir finanšu sektorā strādājošie. “Hegemons” Ļeņina terminoloģijā. Kāpēc ne uzņēmējs (“kapitālists” pēc Ļeņina). Uzņēmējs, lai gūt panākumus, nevar ietekmēt situāciju. Viņš tik to paredz, prognozē, riskē. Finanšu sektors pelnot uz emisijas ne ar ko neriskē, pat izsniedzot kredītu - tam vai nu atgriežas nauda, vai ieklātie īpašumi. Uzņēmējam lai nopelnīt naudu vai iegūt kādu īpašumu nepieciešams veikt pavisam citas darbības (nopelnīt). Transakcijas, darījumi fondu biržās – finanšu sektors pelna no paša fakta ka tas notiek. Riskē dalībnieki. Finanšu sektors tik starpnieks. Kurš veido noteikumus un ņem naudu (pelna) – realizējot savu hegemona (dominējošās klases) statusu. Pie tam visi procesu dalībieki (arī valdība) spēlē pēc principa - “viss būs labi, ja labi banķieriem, un tie tad iedos tik naudas cik vajag”. “Ja banķieriem būs slikti – naudu neiedos” . Un Valdība sāk apkalpot (precīzi pēc marksisma teorijas ) valdošo klasi. Izejot no šī - visi valdības lēmumi ir saprotami un loģiski, pareizi. Bez kaut kādiem minējumiem par slepenām vienošanām. Tīrais marksisms ar valdošas klases apkalpošanu. Un viss.
Tāpēc kad uzņēmēji uzdod valdībai savos kongresos neērtos jautājumus par tautsaimniecību un tai veltītu resursu izmantošanu/pārdali, valdības ekonomistiem īpaši nav ko teikt, jo tie ir tik jau gatavo noteikumu izpildītāji. Tad parādās banku sektoru pārstāvošie ekonomisti, kuri paskaidro “kāpēc” ir tā , un nevar būt savādāk. Cik tas no “ne marksismā” redzes punkta neizklausītos nenormāli. Tā pat, ka PSRS laikos , kad “hegemona” pārstāvis (strādnieks) kāpa tribīne , un no sava (!) redzes punkta skaidroja ka vadīt ekonomiku. Protams uzņēmumu vadība arī bija šokā. Bet no marksisma – leņinisma teorijas redzes punkta – viss pareizi - “hegemons” māca visus kā pareizi dzīvot un vadīt valsti. Valdība tik apkalpo “hegemona” vajadzības.
Pie tādas politikas ar katru gadu mazāk resursu ko atņemt, bet trūcīgo vairāk. Tāpēc palīdzība nabagiem minimāla - nabagu dzīves nodrošināšanai, ne vairāk. Diemžēl valdība šodien nevar realizēt PSRS 30-to gadu variantu kad visa valsts bija pārvēsta par klasisko (Adama Smita koncepcijā) korporāciju, un tad jau tās iekšiene spēlēties ar marksismu sadalot augošās (!) korporācijas peļņu valsts vajadzībām. Tīrais marksisms – leņinisms dos slīdošo uz leju ekonomiku. Jo ja atņemt no ražošanas tik, cik vajag neierobežotām valsts vajadzībām, nevis cik to ļauj ekonomika, tas izraisa valsts izdevumu nepatrauktu pieaugumu (3), bet reālās ekonomikas iztukšošanu. Iespējams valdības ekonomisti to zin var būt un nē – jo Markasam, Ļeņinam tas nav rakstīts, tas bija atrasts vēlāk, kas politekonomijā palika nepiefiksēts. Jālasa kādu jaunāku grāmatu. Jebkurā gadījumā valdība lai izglābt valsti nevar izveidot valsts korporāciju kur visi strādās valsts nodrošinātos darbos, kaut dara šajā virzienā maksimāli – izveidojot vienu no lielākām valsts pārvaldēm pasaulē (3). Šo ideju realizēt līdz galam liberālās koncepcijas ietvaros nav iespējams. Koncepcija neļauj, kaut valsts jau tagad nodrošina (piemēram pašvaldību līmenī) tādu pakalpojumu klāstu ( attiecīgi struktūr vienību) – ka PSRS laiki jau tuvu (mēdiji, viesnīcas, atpūtas centri, komunālie, transporta pakalpojumi). Var būt kādi veido bāzi jaunai privatizācijai? Jeb nodrošināt valsts/ pašvaldību uzņēmumos darba vietas visiem palikušiem Latvijā iedzīvotājiem un slēgt privāt uzņēmēj darbību (atpakaļ uz PSRS).
Ir vēl viens “PSRS laiku” elements. Tas ir kas tuvāk PSRS laiku “spec sadalei” , spec veikaliem. Tas bija PSRS būtisks elements un nāk tas no politekonomijas. Kad tiek savākti resursi, tie tiek pēc politekonomijas skolas sadalīti sabiedrībā. Šai skolai pastāv vairākas teorijas kā to jādara un tas ir šīs skolas būtisks elements. Pa lielam - vai nu vienādi vai pēc vajadzības (progresivitāte šai skolai nav pazīstama). Ja resursa maz tad sanāk ka jāsadala “vienādi”... Šajā skolā vienmēr resursu maz (neparedz bagātību visā sabiedrībā), jo skola neparedz ka ekonomikā ir kas vairo kapitālu. Politekonomija pieaugums veidojās savādāk – piemērām izmantojot 2 kontūru naudas sistēmu, bet liberālisms tādu variantu nepieņem jo 2 konturu naudas sistēma ierobežo tos, kam pieejama valsts/budžeta nauda lielos apjomos. Kāda te brīvība? Tev ir iespēja nozagt – tu to nevari (jo pats naudas kustības princips neļauj paņemt privāti). Tāpēc Latvijā nesanāk ne attīstīt ne reālo ekonomiku (to bremzē marksisms – leninisms valdības lēmumos), ne valsts finansētie projekti , jo to neļauj liberālisms ( naudas plūsmu kontrole bez atbildības par rezultātu).
Politekomiski klasiska izskatā vienāda sadale visiem bija PSRS pielietots pašā sākumā un izgāzās (uravnilovka). Bija atzīts ka cilvēka dabā nedrīkst būt vienādai resursu sadalei. Un atzina ka tiem, kas vairāk strādā , tiem vajag vairāk iedalīt. Un kas vairāk strādā? Tie kas .. vērtē cik kas strādā. Tas ir pie varas esošie. Protams tiem, kam var vērīt darba apjomu – pēc saražota var sadalīt, jeb pēc pavadīta darbā laika – kolhozos kā sadalīšanas mērinstruments parādās “darba dienas”. Bet ar vadību bija savādāk. Tiem bija organizēta pietiekošā daļa no savāktu resursu citā veidā. Tika izveidota spec sadalīšana PSRS laikos tieši priekš tiem , kas vadīja procesus. Lai pie varas esošie saņemtu “cik vajag” un pārējo godīgi sadalīt “cik palika”. Esošais Latvijas budžets tiek sadalīts precīzi pēc šī politekonomiskā principa. Valdībā esošiem sadala – cik tiem nepieciešams (kaut valsts aizdevumu paņem, bet algai jābūt “kā Eiropā”) , bet uz leju cik sanāks.. tāpēc un štati valsts pārvaldē aug (3), Jo vairāk padoto – vairāk pats saņemsi.... Plus algas un prēmijas un papildus izdevumi un piemaksas un vairāki amati vienam. Bet uz tautsaimniecību pat solītais nenonāk (11).
Lai saprast cik pirmā grupa (19) ekonomikā ir marksisti (politekonomisti) kaut vai viens fakts – pasaulē jau sen netiek izdots Marksa “Kapitāls” (pēdējie līdz 1990 gadam, pirms sabruka PSRS). Pēc 2008 gada krīzes apstākļos, interese par šo darbu pieaug visā pasaulē. Bet nekur pasaulē tā interese par Marsu nebija tik liela kā Latvijā. Un 2010(!!!) gadā “Kapitāls” bija vēl reiz izdots latviešu valodā (iepriekš 1973 gadā izdota “Liesmā”)! Interese par šo faktu bija pat starptautiskā līmeni , un uz jautājumiem izdevniecība atbildēja ka “drukā, jo ir milzīgs pieprasījums”. Grāmata neparādās mācību iestādēs. Uzņēmēji ar nav manīti, kuri pēc 2010 gada īpaši labi sāktu orientētājs Marksa darbos. Paliek tik pirmā grupa. Jo situācija 2008-2014 gados ekonomikā bija asa un iespējams nepieciešams bija griezties pēc precizējumiem pie oriģināl tekstā nu zināšanu pirmavota.
Arī valdības pieņemtie lēmumi rāda ka tie tiek veidoti politekonomijas skolas ietvaros. Pat ne vispār tās, bet tieši Marksizma – Leninizma virziena . Nepievērst uzmanību mazā un vidējā uzņēmēja vajadzībās, atņemt uzņēmējiem visu, ieskaitot iespēju tupināt biznesu ja tas dod šodien iespēju piepildīt budžetu ar dažiem EUR (bez domas par uzņēmēja, tautsaimniecības attīstību rīt), sadale gūto resursu pirmkārt “savējo” starpā, un ja kas palika – ļoti godīgi visiem trucējiem, pēc sociāli/politiska principa.
Loti bieži valdību un tos ekonomistus apvaino tajā ka tiek pieņemti “idiotiski” lēmumi, kas grauj ekonomiku, valsti, spiež tautu bēgt no valsts, likvidē skolas, slimnīcas, apgrūtina dzīvi cilvēkiem un t.t. Vai tiešam pie varas ir muļķi (ka saka viņu oponenti) . Būtu ļoti nepareizi piekrist ka tā arī ir, jo tas nav iespējams. Bet kur tad slējās atbilde? Tā uzreiz redzama ja uz situāciju skatīties no marksisma redzes punkta (protams ne ierēdņa līmeni, bet to, kas tos vada). Ko saka marksisms – leņinisms par valsts vadīšanu? Ka valsts pārvade būvējās vadošās klases interesēs. Lai saprast kas ir vadoša klase skatāmies uz esošo valsts iekārtošanu un novērtējam kāda sistēma mēs dzīvojam. Pirmkārt kapitālisms , bet ne tas , kuru zināja Marks un Ļeņins. Tas ir mainījies un tas ir finanšu sistēmu kapitālisms. Kāpēc? Vel 1945 gadā, kad pasaule kartējot reizi mainījās , ekonomiskie instrumenti deva aptuveni 5% no valstu IKP. 2007 gada ( maksimālais uzplaukums šī modeļa) - dažās valstīs līdz 75% (vidēji pasaulē - 50% ). Tas un naudas emisijas ienākumi, un fondu birzu ienākumi, transakcijas, un protams kredīti. Finansu sistēma nodrošināja resursus (praktiski neierobežojot apjomos) visas citas nozares, bet ņēma no to nozaru procentu no viņu peļņas – kredīta procentu. Tas samazināja citu nozaru rentabilitāti, cēla finansu sektora rentabilitāti, un caur to arvien lielāku finansu resursu pieejamību. Visas nozares piekrita dalīties ar peļņu pret iespēju audzēt apgrozījumu , un caur to savu peļņu, bet ne procentuāli pret apgrozījumu, bet absolūtos skaitļos. Tiem, kam rentabilitāte neļāva samaksāt kredītus parādījās pārkreditēšana un faktiski visi pārstāja atdot kredītus, audzēja to, un ar to procentu kas nonāca finansu sektorā. Bankrota gadījumā finansu sektoram nonāca materiālās vērtības, kas atkal cēla finansu sektora procentu pasaules ekonomikā. It īpaši spilgti šie procesi attīstījās ievēšot reigonomiku, kura ļāva šajā naudas spēle piedalīties ne tik juridiskam , bet arī fiziskam peronam (mājsaimniecību patēriņa kreditēšana un pārkreditēšana). Tas viss un ļāva finanšu sektoram pārsniegt 50% valstu ekonomikās. Dažādas valstis dažādi strādāja ar šādu situāciju, bet tajās valstīs , kur ekonomistiem bija marksisma teorija, tie viegli noteica ka pasaule tagad vadošā klase ir finanšu sektorā strādājošie. “Hegemons” Ļeņina terminoloģijā. Kāpēc ne uzņēmējs (“kapitālists” pēc Ļeņina). Uzņēmējs, lai gūt panākumus, nevar ietekmēt situāciju. Viņš tik to paredz, prognozē, riskē. Finanšu sektors pelnot uz emisijas ne ar ko neriskē, pat izsniedzot kredītu - tam vai nu atgriežas nauda, vai ieklātie īpašumi. Uzņēmējam lai nopelnīt naudu vai iegūt kādu īpašumu nepieciešams veikt pavisam citas darbības (nopelnīt). Transakcijas, darījumi fondu biržās – finanšu sektors pelna no paša fakta ka tas notiek. Riskē dalībnieki. Finanšu sektors tik starpnieks. Kurš veido noteikumus un ņem naudu (pelna) – realizējot savu hegemona (dominējošās klases) statusu. Pie tam visi procesu dalībieki (arī valdība) spēlē pēc principa - “viss būs labi, ja labi banķieriem, un tie tad iedos tik naudas cik vajag”. “Ja banķieriem būs slikti – naudu neiedos” . Un Valdība sāk apkalpot (precīzi pēc marksisma teorijas ) valdošo klasi. Izejot no šī - visi valdības lēmumi ir saprotami un loģiski, pareizi. Bez kaut kādiem minējumiem par slepenām vienošanām. Tīrais marksisms ar valdošas klases apkalpošanu. Un viss.
Tāpēc kad uzņēmēji uzdod valdībai savos kongresos neērtos jautājumus par tautsaimniecību un tai veltītu resursu izmantošanu/pārdali, valdības ekonomistiem īpaši nav ko teikt, jo tie ir tik jau gatavo noteikumu izpildītāji. Tad parādās banku sektoru pārstāvošie ekonomisti, kuri paskaidro “kāpēc” ir tā , un nevar būt savādāk. Cik tas no “ne marksismā” redzes punkta neizklausītos nenormāli. Tā pat, ka PSRS laikos , kad “hegemona” pārstāvis (strādnieks) kāpa tribīne , un no sava (!) redzes punkta skaidroja ka vadīt ekonomiku. Protams uzņēmumu vadība arī bija šokā. Bet no marksisma – leņinisma teorijas redzes punkta – viss pareizi - “hegemons” māca visus kā pareizi dzīvot un vadīt valsti. Valdība tik apkalpo “hegemona” vajadzības.
Pie tādas politikas ar katru gadu mazāk resursu ko atņemt, bet trūcīgo vairāk. Tāpēc palīdzība nabagiem minimāla - nabagu dzīves nodrošināšanai, ne vairāk. Diemžēl valdība šodien nevar realizēt PSRS 30-to gadu variantu kad visa valsts bija pārvēsta par klasisko (Adama Smita koncepcijā) korporāciju, un tad jau tās iekšiene spēlēties ar marksismu sadalot augošās (!) korporācijas peļņu valsts vajadzībām. Tīrais marksisms – leņinisms dos slīdošo uz leju ekonomiku. Jo ja atņemt no ražošanas tik, cik vajag neierobežotām valsts vajadzībām, nevis cik to ļauj ekonomika, tas izraisa valsts izdevumu nepatrauktu pieaugumu (3), bet reālās ekonomikas iztukšošanu. Iespējams valdības ekonomisti to zin var būt un nē – jo Markasam, Ļeņinam tas nav rakstīts, tas bija atrasts vēlāk, kas politekonomijā palika nepiefiksēts. Jālasa kādu jaunāku grāmatu. Jebkurā gadījumā valdība lai izglābt valsti nevar izveidot valsts korporāciju kur visi strādās valsts nodrošinātos darbos, kaut dara šajā virzienā maksimāli – izveidojot vienu no lielākām valsts pārvaldēm pasaulē (3). Šo ideju realizēt līdz galam liberālās koncepcijas ietvaros nav iespējams. Koncepcija neļauj, kaut valsts jau tagad nodrošina (piemēram pašvaldību līmenī) tādu pakalpojumu klāstu ( attiecīgi struktūr vienību) – ka PSRS laiki jau tuvu (mēdiji, viesnīcas, atpūtas centri, komunālie, transporta pakalpojumi). Var būt kādi veido bāzi jaunai privatizācijai? Jeb nodrošināt valsts/ pašvaldību uzņēmumos darba vietas visiem palikušiem Latvijā iedzīvotājiem un slēgt privāt uzņēmēj darbību (atpakaļ uz PSRS).
Ir vēl viens “PSRS laiku” elements. Tas ir kas tuvāk PSRS laiku “spec sadalei” , spec veikaliem. Tas bija PSRS būtisks elements un nāk tas no politekonomijas. Kad tiek savākti resursi, tie tiek pēc politekonomijas skolas sadalīti sabiedrībā. Šai skolai pastāv vairākas teorijas kā to jādara un tas ir šīs skolas būtisks elements. Pa lielam - vai nu vienādi vai pēc vajadzības (progresivitāte šai skolai nav pazīstama). Ja resursa maz tad sanāk ka jāsadala “vienādi”... Šajā skolā vienmēr resursu maz (neparedz bagātību visā sabiedrībā), jo skola neparedz ka ekonomikā ir kas vairo kapitālu. Politekonomija pieaugums veidojās savādāk – piemērām izmantojot 2 kontūru naudas sistēmu, bet liberālisms tādu variantu nepieņem jo 2 konturu naudas sistēma ierobežo tos, kam pieejama valsts/budžeta nauda lielos apjomos. Kāda te brīvība? Tev ir iespēja nozagt – tu to nevari (jo pats naudas kustības princips neļauj paņemt privāti). Tāpēc Latvijā nesanāk ne attīstīt ne reālo ekonomiku (to bremzē marksisms – leninisms valdības lēmumos), ne valsts finansētie projekti , jo to neļauj liberālisms ( naudas plūsmu kontrole bez atbildības par rezultātu).
Politekomiski klasiska izskatā vienāda sadale visiem bija PSRS pielietots pašā sākumā un izgāzās (uravnilovka). Bija atzīts ka cilvēka dabā nedrīkst būt vienādai resursu sadalei. Un atzina ka tiem, kas vairāk strādā , tiem vajag vairāk iedalīt. Un kas vairāk strādā? Tie kas .. vērtē cik kas strādā. Tas ir pie varas esošie. Protams tiem, kam var vērīt darba apjomu – pēc saražota var sadalīt, jeb pēc pavadīta darbā laika – kolhozos kā sadalīšanas mērinstruments parādās “darba dienas”. Bet ar vadību bija savādāk. Tiem bija organizēta pietiekošā daļa no savāktu resursu citā veidā. Tika izveidota spec sadalīšana PSRS laikos tieši priekš tiem , kas vadīja procesus. Lai pie varas esošie saņemtu “cik vajag” un pārējo godīgi sadalīt “cik palika”. Esošais Latvijas budžets tiek sadalīts precīzi pēc šī politekonomiskā principa. Valdībā esošiem sadala – cik tiem nepieciešams (kaut valsts aizdevumu paņem, bet algai jābūt “kā Eiropā”) , bet uz leju cik sanāks.. tāpēc un štati valsts pārvaldē aug (3), Jo vairāk padoto – vairāk pats saņemsi.... Plus algas un prēmijas un papildus izdevumi un piemaksas un vairāki amati vienam. Bet uz tautsaimniecību pat solītais nenonāk (11).
