(15) Ekonomiks pret marksismu.
Melnraksts
Krīze 30- gadu, politekonomisko ideju izplatība (un ar to komunisma ideju) kā risinājums valsts attīstības modeļiem arī kapitālistiskā virziena valstīm prasīja izstrādāt ekonomisko modeli kurš der valstīm kur uzņēmēj darbība ir valsts dzīves pamats. Jo pāriet uz politekonomisko modeli nozīmēja ka privāt uzņēmējiem jāpāriet uz izdzīvošanu. Ekonomisti strādāja pie dažādam koncepcijām. Otrais pasaules karš ienesa savas korekcijas, bet pēc tā darbs ekonomikās skolas izveidei tieši rietumu valstu vajadzībām (un pretēji marksisma – leņinisma teorijām) bija vainagojies ar piedzimšanu 50-os gados “ekonomiks”. Atšķirība pirmā – to rādija ne filozofi kabinetos, bet ekonomisti kuri pētīja reālos procesus ekonomikās. Ta teikt no dabiskiem procesiem kas tajā notiek, var būt un uzreiz teorētiski grūti skaidrojami. Otrā principiāla atšķirība ir tas , ka politekonomija nāk ekonomikā no augšas – tas ir no makroekonomiskiem rādītājiem un tad mainot tos un caur tiem vada mikroekonomikas rādītājus. Ekonomiks iet no apakšas (mikroekonomika)- praktiski redzot vienu atsevišķu uzņēmumu un risina uzdevumus šajā līmenī, sasniedz nepieciešamos makro ekonomikos rezultātus. Protams Ekonomiks bija uzdevums atrisināt un sociālo sfēru. Jo politekonomija to dara labi. Kas tad sanāca – uz piemēra. Ja valsti ir bads, politekonomists meklēs kur valstī vel ir kaut viens graudu maiss un sūtīs tur savu pārstāvi ādas jakā un ar pistoli (lai maisa īpašniekam nebūtu šaubu atdot vai ne , pat paliekot bez sēklas un paša ģimene badu ciestu), bet tas maiss būs vienkārši sadalīts uz visu valsti (ņemot vērā arī politisko momentu, tāpēc un ir šī ekonomika ar politisko piesitieni). Ekonomiks pārstāvis atradīs variantu lai audzēt maizi būtu izdevīgi un pieaugušā raža nodrošinās visu valsti ar maizi. Cilvēki strādājot ( var būt tās pašas maizes audzēšanas dažādos etapos) nopelnīs sev to maizi - nopirks. Caur nelielu nodokļi Ekonomks valdība savāc daļu no maizes un tiem, kas nevar ražot maizi un nevar to nopirkt arī to nodrošinās parejos iedzīvotājus. Protams Latvijā tik atklāti raksturot abas sistēmas, var būt ne īpaši ētiski, jo vel dzīvi tie, kas redzēja tos komisārus. Bet ja pa lielam – abām sistēmām ir plusi un mīnusi. Un nekorekti pielietota viena vai otrā sistēma var izraisīt problēmas atsevišķos iedzīvotāju slānos. Sabiedrībai vajag izlemt kura sistēma ir pielietojama, un kādi būs tās mērķi , un kādiem instrumentiem tie sasniedzami.
Uzņēmēji, kas šīs visas gudrības nezin vienkārši dzīvojot ekonomikā , viņi ir paši ir šī ekonomika. Un tie likumi un likumsakarības ko 50-oas zinātnieki atrada un pārvērta par ekonomisko skolu , ir lietas kuras uzņēmējs ar intuīciju jūt, jo viņš tajā dzīvo. Tāpēc jebkurš uzņēmējs, kurš ir ar pieredzi - ir Ekonomiks skolas eksperts. Nu ja ne eksperts, tad vis maz no pus vārda saprot šo skolu, tās idejas. Jo skola veido ekonomiku no viņa uzņēmuma darbības - ņemot vēra kas viņam ir labi un kas ir slikti. Kas cels ražošanu, veidos darba vietas, kas samazinās. To uzņēmējs zin no prakses. Politekonomija smagāka lieta – jo tur pamats ir filozofija pareizināta uz makroekonomiskiem rādītājiem.... Tas jau ir speciālā ekonomiskā izglītība un valsts līmenis. Ir uzņēmēji kas var un šajā līmeni runāt (daudzās valstīs valdības (Vācija) speciāli viņus viedokļi pēta un ņem vērā savos lēmumos). Valdība kurā domā politekonomijas skolas rāmjos un neizprot tautsaimniecības darbību, ir grūtības veidot dialogu ar uzņēmējiem, jo uzņēmējiem galvā ir tas, ko apraksta Ekonomiks.... Šīs 2 skolas ir antagonisti. Nesaprotot šo niansi dialogu starp valdību un uzņēmējiem veidot grūti..... It īpaši ja valdība cilvēki bez pieredzes reālā uzņēmēj darbībā (darbs uz naudas plūsmām neskaitas) . Viņi pat var nesaprast kāpēc uzņēmēji cepās. Kas nu ir – samaksāt 2 reizes lielākus nodokļus? Nevari – slēdz uzņēmumu un ej biržā! Būs tev pabalsts! Ekonomiks pārstāvis ja nepieciešams vairāk naudas ekonomikai domā sekojoši : 1) Ja pacelsim ekonomiku par 30% , nodokļi pieaugs vis maz par 20 % . Re , un kasē būs vairāk naudas!Tā ir uzņēmēja parastā matemātika, bez revolvera pie pieres tam, kam mājās kas ir, un valsts vēlās to paņemt izmantošanai “kopējā budžetā” -un tad to naudu sadalīt. Ekonomiks pārstāvis (uzņēmējs ar lielāku pieredzi), ja veidojās pieprasījums pēc lielākas summas kasē, sāks no kā cita. “Priekš kā to papildus naudu vajag?” . Un saruna (problēma) var beigties jau uz šī etapa. Tāpēc tik ir dzirdēts , ka valstīs kur valda ekonomiks skola , ierēdņi gadās zaudē darbu reizi aizbraucot uz vasarnīcu ar dienesta auto. Tas arī ir iemesls kāpēc valdības kuras dzīvo politekonomiskās skolas rāmjos nevēlās pariet uz ekonomiks skolu (un pat nevēlās par to zināt) 3) Ekonomiks skolas eksperts domās vel vairāk. Tas jau trešais līmenis (politekonomistam pietiek ar ādas jauku un revolveru). Tātad ja naudu vajag, un nodokļus tomēr celsim - kā tas ietekmēs ekonomiku kopumā , un salīdzina ar ieguvumiem no P2 (to labumu ko gūsim kad mums tā nauda būs). Ja pat ļoti liela vajadzība, bet labums no tā sasniegšanas negatīvi ietekmēs tautsaimniecību, un bilance nav nodokļu celšanas labā - nodokļi netiek celti. Pat ņemts vēra tādi momenti ka piemēram skaidrās naudas apgrozījums var ietekmēt nozares kuras ir pelēkā zonā. Pilna šīs zonas iznīcināšana būs iemesls nodokļu kritums. Jo pelēkā zonā ir tie, kas nevar esošos nodokļus maksāt un tiek uztverta par “drošības spilvenu”, kuram , neliela, bet svarīga loma – iespēja valstī turēt lielākus nodokļus. Likvidējot iespēju nerēķināties skaidrā naudā var izraisīt nepieciešamību samazināt nodokļus, jeb samitrināties ar recesiju valstī.
Marksistiem VS rietumu ekonomiskās skolas pārstāvim ir dažādi uzskati par to, ka kas ir labāk - jebkura darba vieta, vai tik darba vietas ar noteiktiem ekonomiskiem rādītājiem. Rietumu skola uzskata ka ja ir iespēja – jebkurai darba vietai ir vērtība valsts mērogā. Politekonomists pieļauj darbu priekš darba jeb naudas saņemšanu pavisam bez darba (pabalsti darba spējīgiem cilvēkiem). Neiet runa protams par tiem kas nevar strādāt- te abu skolu uzskati sakrīt. Tāpēc uzņēmējam iet uz biržu (saņemt naudu nestrādājot) ir šoks.
Krīze 30- gadu, politekonomisko ideju izplatība (un ar to komunisma ideju) kā risinājums valsts attīstības modeļiem arī kapitālistiskā virziena valstīm prasīja izstrādāt ekonomisko modeli kurš der valstīm kur uzņēmēj darbība ir valsts dzīves pamats. Jo pāriet uz politekonomisko modeli nozīmēja ka privāt uzņēmējiem jāpāriet uz izdzīvošanu. Ekonomisti strādāja pie dažādam koncepcijām. Otrais pasaules karš ienesa savas korekcijas, bet pēc tā darbs ekonomikās skolas izveidei tieši rietumu valstu vajadzībām (un pretēji marksisma – leņinisma teorijām) bija vainagojies ar piedzimšanu 50-os gados “ekonomiks”. Atšķirība pirmā – to rādija ne filozofi kabinetos, bet ekonomisti kuri pētīja reālos procesus ekonomikās. Ta teikt no dabiskiem procesiem kas tajā notiek, var būt un uzreiz teorētiski grūti skaidrojami. Otrā principiāla atšķirība ir tas , ka politekonomija nāk ekonomikā no augšas – tas ir no makroekonomiskiem rādītājiem un tad mainot tos un caur tiem vada mikroekonomikas rādītājus. Ekonomiks iet no apakšas (mikroekonomika)- praktiski redzot vienu atsevišķu uzņēmumu un risina uzdevumus šajā līmenī, sasniedz nepieciešamos makro ekonomikos rezultātus. Protams Ekonomiks bija uzdevums atrisināt un sociālo sfēru. Jo politekonomija to dara labi. Kas tad sanāca – uz piemēra. Ja valsti ir bads, politekonomists meklēs kur valstī vel ir kaut viens graudu maiss un sūtīs tur savu pārstāvi ādas jakā un ar pistoli (lai maisa īpašniekam nebūtu šaubu atdot vai ne , pat paliekot bez sēklas un paša ģimene badu ciestu), bet tas maiss būs vienkārši sadalīts uz visu valsti (ņemot vērā arī politisko momentu, tāpēc un ir šī ekonomika ar politisko piesitieni). Ekonomiks pārstāvis atradīs variantu lai audzēt maizi būtu izdevīgi un pieaugušā raža nodrošinās visu valsti ar maizi. Cilvēki strādājot ( var būt tās pašas maizes audzēšanas dažādos etapos) nopelnīs sev to maizi - nopirks. Caur nelielu nodokļi Ekonomks valdība savāc daļu no maizes un tiem, kas nevar ražot maizi un nevar to nopirkt arī to nodrošinās parejos iedzīvotājus. Protams Latvijā tik atklāti raksturot abas sistēmas, var būt ne īpaši ētiski, jo vel dzīvi tie, kas redzēja tos komisārus. Bet ja pa lielam – abām sistēmām ir plusi un mīnusi. Un nekorekti pielietota viena vai otrā sistēma var izraisīt problēmas atsevišķos iedzīvotāju slānos. Sabiedrībai vajag izlemt kura sistēma ir pielietojama, un kādi būs tās mērķi , un kādiem instrumentiem tie sasniedzami.
Uzņēmēji, kas šīs visas gudrības nezin vienkārši dzīvojot ekonomikā , viņi ir paši ir šī ekonomika. Un tie likumi un likumsakarības ko 50-oas zinātnieki atrada un pārvērta par ekonomisko skolu , ir lietas kuras uzņēmējs ar intuīciju jūt, jo viņš tajā dzīvo. Tāpēc jebkurš uzņēmējs, kurš ir ar pieredzi - ir Ekonomiks skolas eksperts. Nu ja ne eksperts, tad vis maz no pus vārda saprot šo skolu, tās idejas. Jo skola veido ekonomiku no viņa uzņēmuma darbības - ņemot vēra kas viņam ir labi un kas ir slikti. Kas cels ražošanu, veidos darba vietas, kas samazinās. To uzņēmējs zin no prakses. Politekonomija smagāka lieta – jo tur pamats ir filozofija pareizināta uz makroekonomiskiem rādītājiem.... Tas jau ir speciālā ekonomiskā izglītība un valsts līmenis. Ir uzņēmēji kas var un šajā līmeni runāt (daudzās valstīs valdības (Vācija) speciāli viņus viedokļi pēta un ņem vērā savos lēmumos). Valdība kurā domā politekonomijas skolas rāmjos un neizprot tautsaimniecības darbību, ir grūtības veidot dialogu ar uzņēmējiem, jo uzņēmējiem galvā ir tas, ko apraksta Ekonomiks.... Šīs 2 skolas ir antagonisti. Nesaprotot šo niansi dialogu starp valdību un uzņēmējiem veidot grūti..... It īpaši ja valdība cilvēki bez pieredzes reālā uzņēmēj darbībā (darbs uz naudas plūsmām neskaitas) . Viņi pat var nesaprast kāpēc uzņēmēji cepās. Kas nu ir – samaksāt 2 reizes lielākus nodokļus? Nevari – slēdz uzņēmumu un ej biržā! Būs tev pabalsts! Ekonomiks pārstāvis ja nepieciešams vairāk naudas ekonomikai domā sekojoši : 1) Ja pacelsim ekonomiku par 30% , nodokļi pieaugs vis maz par 20 % . Re , un kasē būs vairāk naudas!Tā ir uzņēmēja parastā matemātika, bez revolvera pie pieres tam, kam mājās kas ir, un valsts vēlās to paņemt izmantošanai “kopējā budžetā” -un tad to naudu sadalīt. Ekonomiks pārstāvis (uzņēmējs ar lielāku pieredzi), ja veidojās pieprasījums pēc lielākas summas kasē, sāks no kā cita. “Priekš kā to papildus naudu vajag?” . Un saruna (problēma) var beigties jau uz šī etapa. Tāpēc tik ir dzirdēts , ka valstīs kur valda ekonomiks skola , ierēdņi gadās zaudē darbu reizi aizbraucot uz vasarnīcu ar dienesta auto. Tas arī ir iemesls kāpēc valdības kuras dzīvo politekonomiskās skolas rāmjos nevēlās pariet uz ekonomiks skolu (un pat nevēlās par to zināt) 3) Ekonomiks skolas eksperts domās vel vairāk. Tas jau trešais līmenis (politekonomistam pietiek ar ādas jauku un revolveru). Tātad ja naudu vajag, un nodokļus tomēr celsim - kā tas ietekmēs ekonomiku kopumā , un salīdzina ar ieguvumiem no P2 (to labumu ko gūsim kad mums tā nauda būs). Ja pat ļoti liela vajadzība, bet labums no tā sasniegšanas negatīvi ietekmēs tautsaimniecību, un bilance nav nodokļu celšanas labā - nodokļi netiek celti. Pat ņemts vēra tādi momenti ka piemēram skaidrās naudas apgrozījums var ietekmēt nozares kuras ir pelēkā zonā. Pilna šīs zonas iznīcināšana būs iemesls nodokļu kritums. Jo pelēkā zonā ir tie, kas nevar esošos nodokļus maksāt un tiek uztverta par “drošības spilvenu”, kuram , neliela, bet svarīga loma – iespēja valstī turēt lielākus nodokļus. Likvidējot iespēju nerēķināties skaidrā naudā var izraisīt nepieciešamību samazināt nodokļus, jeb samitrināties ar recesiju valstī.
Marksistiem VS rietumu ekonomiskās skolas pārstāvim ir dažādi uzskati par to, ka kas ir labāk - jebkura darba vieta, vai tik darba vietas ar noteiktiem ekonomiskiem rādītājiem. Rietumu skola uzskata ka ja ir iespēja – jebkurai darba vietai ir vērtība valsts mērogā. Politekonomists pieļauj darbu priekš darba jeb naudas saņemšanu pavisam bez darba (pabalsti darba spējīgiem cilvēkiem). Neiet runa protams par tiem kas nevar strādāt- te abu skolu uzskati sakrīt. Tāpēc uzņēmējam iet uz biržu (saņemt naudu nestrādājot) ir šoks.
