(7) Attieksme pret sava darba rezultātu – kā labā strādāt.
Melnraksts
Ir 3 varianti.
A) Pirmais – paša cilvēka (sevis) labā , un nekā cita. Piemērs - Latvija 90os gados saņemot īpašumā fermu – noņems tai jumtu, bet iekārtas nodeva metāllūžņos. Tas , ka ciematā cilvēki palika bez darba, valsts bez lauksaimniecības nav svarīgi. Galvenais - “MAN nauda kabatā”.
B) Otrais - kaut kāda liela ideja, tās labā cilvēks gatavs pats zaudēt ko, bet ir pārliecināts ka ideja ir svarīgāka. Pat ja cilvēks iznīcina to vidi, kur viņš atrodas, lielās idejas vārdā , viņš būs atalgots . Pats cilvēks var dzīvot ārpus tās idejas “saulītes”, tik nes to ideju tālāk. Piemērs no pēckara laikiem - kāds ciemata iedzīvotājs aktīvi piedalās ar savu kaimiņu ielikšanu izsūtāmo sarakstos, organizē šo darbu, atstājot ciematu tukšu, bez darba spējīgām ģimenēm. Bet gūst labumu no apziņas ka dara ko labu “lielajai idejai”, un cer gūt sev ko no šīs varas. Piemēram ierēdņa amatu ciematā . Sapnis tikt vēl tuvāk varai - vēlāk pārcelties rajona pilsētā. Tāpēc jebkura vietā tāds cilvēks skatās ne sev apkārt , bet uz augšu, idejas virzienā. Ko tur teiks, to un darīs (ar tu un parāda kurš tips viņš ir). Arī ja tas iznīcinās vidi kur viņš ir tagad. Šī tipa cilvēki dalās sistemātiskos un tehniskos darbiniekos. Sistemātiskie – kas seko sistēmas funkcionēšanai “lielās idejas” labā, saistīti ar šīs idejas centriem ārpus valsts (vietas), koriģē situāciju pēc norādēm no šiem ārējiem centriem. Tehniskie darbinieki – strādājot pēc šī principa (lielās idejas labā) paši nekā tajā nemaina , ar “lielo centru” sakaru nav , tik izpilda savu darbu “idejas labā”. Šos , “tehniskos” nevajag jaukt ar varas cilvēkiem. It kā tas var būt “liels vīrs” , ar lielu amatu, kurš it kā visu lemj var būt tikai tehniskais izpildītājs. Sistemātisko ir ļoti maz (uz valsti daži), turpretī lielāka daļa cilvēku ar varu, ja tie ir šī, otrā tipa pastāvi, vis drīzāk pret “lielo ideju” ir tikai tehniskie izpildītāji. Var būt pat nezinot sava darba īsto mērķi. Ne pirmai ne tiešai grupai tāda sadalījuma nav un nevar būt, kaut hierarhija arī tur eksistē. Bet nevajag jaukt hierarhiju un sistemātisko un tehniskos “idejas realizētājus”.
Ir 3 varianti.
A) Pirmais – paša cilvēka (sevis) labā , un nekā cita. Piemērs - Latvija 90os gados saņemot īpašumā fermu – noņems tai jumtu, bet iekārtas nodeva metāllūžņos. Tas , ka ciematā cilvēki palika bez darba, valsts bez lauksaimniecības nav svarīgi. Galvenais - “MAN nauda kabatā”.
B) Otrais - kaut kāda liela ideja, tās labā cilvēks gatavs pats zaudēt ko, bet ir pārliecināts ka ideja ir svarīgāka. Pat ja cilvēks iznīcina to vidi, kur viņš atrodas, lielās idejas vārdā , viņš būs atalgots . Pats cilvēks var dzīvot ārpus tās idejas “saulītes”, tik nes to ideju tālāk. Piemērs no pēckara laikiem - kāds ciemata iedzīvotājs aktīvi piedalās ar savu kaimiņu ielikšanu izsūtāmo sarakstos, organizē šo darbu, atstājot ciematu tukšu, bez darba spējīgām ģimenēm. Bet gūst labumu no apziņas ka dara ko labu “lielajai idejai”, un cer gūt sev ko no šīs varas. Piemēram ierēdņa amatu ciematā . Sapnis tikt vēl tuvāk varai - vēlāk pārcelties rajona pilsētā. Tāpēc jebkura vietā tāds cilvēks skatās ne sev apkārt , bet uz augšu, idejas virzienā. Ko tur teiks, to un darīs (ar tu un parāda kurš tips viņš ir). Arī ja tas iznīcinās vidi kur viņš ir tagad. Šī tipa cilvēki dalās sistemātiskos un tehniskos darbiniekos. Sistemātiskie – kas seko sistēmas funkcionēšanai “lielās idejas” labā, saistīti ar šīs idejas centriem ārpus valsts (vietas), koriģē situāciju pēc norādēm no šiem ārējiem centriem. Tehniskie darbinieki – strādājot pēc šī principa (lielās idejas labā) paši nekā tajā nemaina , ar “lielo centru” sakaru nav , tik izpilda savu darbu “idejas labā”. Šos , “tehniskos” nevajag jaukt ar varas cilvēkiem. It kā tas var būt “liels vīrs” , ar lielu amatu, kurš it kā visu lemj var būt tikai tehniskais izpildītājs. Sistemātisko ir ļoti maz (uz valsti daži), turpretī lielāka daļa cilvēku ar varu, ja tie ir šī, otrā tipa pastāvi, vis drīzāk pret “lielo ideju” ir tikai tehniskie izpildītāji. Var būt pat nezinot sava darba īsto mērķi. Ne pirmai ne tiešai grupai tāda sadalījuma nav un nevar būt, kaut hierarhija arī tur eksistē. Bet nevajag jaukt hierarhiju un sistemātisko un tehniskos “idejas realizētājus”.
- Trešais tips – cilvēks saista savu nākotni, iespēju izdzīvot ar pašu vietu kur dzīvo: māja, ciemats, valsts. Ārpus šīs vides sev un saviem bērniem nākotni neredz. Gatavs upurēt sevi (atšķirībā no pirmā tipa, otrais tips arī prot sevi upurēt – pa retam) lai vietai , ar kuru viņš sevi saista, būtu gaiša nākotne. Skatās apkārt un domā par to, ko jādara lai šī vieta uzlabotos. Tā ir kardināla atšķirība šī tipa no pārējiem diviem. Jo viņš domā ka viņa bērni dzīvos tik labi, cik labi ir šajā valstī. Pirmais tips domās ka bērniem būs labi, ja viņš tiem ko iedos. Otrais tips cer ka viņa bērnus atbalstīs un dos ceļu ”lielā ideja”. Trešo tipu vel sauc par valsts vīriem. Cilvēki , kuri neredz sev nākotni ārpus Latvijas un neplāno nodrošināt nākotni tik sev, bet redz tās nodrošināšanu caur nodrošināšanu vides kurā var visiem labi dzīvot. Un tad tik caur to – arī viņam. Valsts vīra domāšana dabīgi ir zemniekam. Viņš zin, ka ja ciematā būs labi apstākļi dzīvei – arī viņam, un viņa bērniem būs labi. Tas ir vēl viens iemesls kāpēc lauku iedzīvotājam lielā masā neizprast zagšanu savā darba vietā (pirmais tips), jeb iznīcināšanu savas dzīves vides kādas lielās idejas dēļ (otrais vadītāju tips). Ja bieži lauki izkalst, tad slikti ir visam ciematam . Un iekārtot lai visā ciematā būtu pietiekoši ūdens - ir zemnieka mērķis. Un viņam, un kaimiņam būs labi, un bērniem vieglāka dzīve nākotnē.
