(18) Pie varas esošo izglītība un domāšanas veidi.
Melnraksts
Pirmkārt domāšanu pie varas esošiem ietekmē tas, ka viņi vairāk nekā 80% tie, kas bija pie varas līdz 1990 gadam, jeb šo cilvēku ielikti “pārbaudīti biedri” , “savējie”, “pareizie” , plus viņu izveidota sistēma (3), (7), (9), (11). Jebkura sistēma ir spējīga vis maz 20% opozīcijas sagremot (savādāk tā nebūtu sistēma un tās vieta izveidotos cita sistēma , kura to var panākt). Tiem pie varas, kam ir kādas ekonomiskās zināšanas, tās ir politekonomijas ietvaros (14). Ar tādam zināšanām nāca visi kas vadīja valsti 1990 gadā. Kaut vel 1998-1990 gados augstskolās notika studentu protesti pret to , kas bija pasniegts ekonomikas lekcijās (līdz pasniedzēju izdzīšanai no auditorijas). Studenti jau to reiz zināja ka ir arī cita skola, bet sistēma šos protestus “apēda”. Runa gāja par to, ka politekonomiju aizvietot/papildināt ar ekonomiks pasniegšanu (15). Kaut tieši tādas terminoloģijas nebija Tā ka Latvijā arī tagad maz zin kas tas ir (un ka ekonomisko skolu ir daudz) dosim īsu ievadu abās skolās (15) lai saprast to, kas notika Latvijas sabiedrībā un kāpēc valda diametrāli pretēji uzskati uz to, kā vadīt Latvijas ekonomiku (15), (16), (19). Jo uzskati šo 2 skolu ir diametrāli pretēji. Ierēdņi nedomā par valsti, rezultātu (7), (15), (16). Tādas prasības nav (17). No ierēdņa prasa izpildīt to, ko viņam saka lai kas tas nebūtu (7), (8), (9), (17). Ja ierēdņis ir augstāka (ne vienmēr tas ir amats) ranga, jo viņa mērķi ir plašāki par konkrētās darba vietas pienākumiem. Jo viņš strādā kāda grupas jeb cilvēka interesēs. Tā, kurš izveidoja situāciju ka šīs ierēdņis ir šajā amatā ((7) – otrais tips). Primārais ierēdņiem - šīs grupas interešu aizstāvēšana (3). Mazākais no tādiem “interešu grupai” veltītiem darbiem – sekot naudas plūsmai, lai tās nāk nepieciešamos virzienos un pareizi sadalās starp citām interešu grupām (17). Tas ir viens no iemesliem štatu pieaugumam (3), jo kad notiek naudas plūsmu politiskā pārdale , un tas jau noticis, katra iesaistīta grupa ieliek uz tās plūsmas savu kontrolieri , kurš ziņo par plūsmas sadali pēc vienošanās (var un nezināt ka tāda ir, tad tik nodot informāciju) (7), (8), (9), (11), (17), (19). Visas varas grupas piekrīt ka katra no pusēm ievieto savu cilvēku plūsmas kontrolei , lai nebūtu domstarpību par vienošanās korektu izpildi. Grupas labi apzinās ka viņu darbības rezultātā te normāli dzīvot iespējas nav (jo neveidojās vērtības) (2), (3), (4)(7), (8), (9), (10), (11), (17). Tāpēc nepārtraukti tiek kontrolēta situācija, meklētas jaunas naudas plūsmas un neparaukti gatavība ar iegūtiem resursiem atstāt šo vietu (7), (16). Normāli - tas ir ieguldīšana resursu uz vietas. Izglītība , medicīna un pensijas vecākiem, labi autoceļi, zemas cenas. Tad varētu un palikt un te. Bet tā te tā visa nav (jo nesanāk). Viss tas ir ir “tur” - sapņu zemēs (7). Tāpēc te maksimāli daudz vajag iegūt lai pietiktu maksimāli ilgam laikam “tur”. Te var palikt līdz esi kādu naudas plūsmu tuvumā. Tāpēc veidojās situācija ka ap visām finanšu plūsmām tuvāk vai tālāk stāv cilvēki tikai no “pareizām familijām” (17) - prot vai neprot viņi veikt šo darbu nav nozīmes (8), (9), (11). Mēģinājums tuvoties šiem amatiem cilvēkam no “nepareizās familijas” izraisa visu šo struktūru reakciju. Cik gudrs tas cilvēks “no malas” nebūtu. Protams atrodoties plūsmu tuvumā “pareizie” un “savējie” automātiski ir “lielākie eksperti” un sāk veidot viedokļi par šo cilvēku “no malas” kā par “nepareizo”, to kuru šādam darbam pielaist nedrīkst”. Izskatās no malas viss loģiski - jo vērtē “esošie labākie speciālisti, ar pieredzi” to, kurš un tuvu nav bijis šādu jautājumu risināšanai. Tik tajos “vērtējumos” lien ārā tas, ka amatā tika ne par zināšanām, bet ar savu izcelsmi (17).
Pirmkārt domāšanu pie varas esošiem ietekmē tas, ka viņi vairāk nekā 80% tie, kas bija pie varas līdz 1990 gadam, jeb šo cilvēku ielikti “pārbaudīti biedri” , “savējie”, “pareizie” , plus viņu izveidota sistēma (3), (7), (9), (11). Jebkura sistēma ir spējīga vis maz 20% opozīcijas sagremot (savādāk tā nebūtu sistēma un tās vieta izveidotos cita sistēma , kura to var panākt). Tiem pie varas, kam ir kādas ekonomiskās zināšanas, tās ir politekonomijas ietvaros (14). Ar tādam zināšanām nāca visi kas vadīja valsti 1990 gadā. Kaut vel 1998-1990 gados augstskolās notika studentu protesti pret to , kas bija pasniegts ekonomikas lekcijās (līdz pasniedzēju izdzīšanai no auditorijas). Studenti jau to reiz zināja ka ir arī cita skola, bet sistēma šos protestus “apēda”. Runa gāja par to, ka politekonomiju aizvietot/papildināt ar ekonomiks pasniegšanu (15). Kaut tieši tādas terminoloģijas nebija Tā ka Latvijā arī tagad maz zin kas tas ir (un ka ekonomisko skolu ir daudz) dosim īsu ievadu abās skolās (15) lai saprast to, kas notika Latvijas sabiedrībā un kāpēc valda diametrāli pretēji uzskati uz to, kā vadīt Latvijas ekonomiku (15), (16), (19). Jo uzskati šo 2 skolu ir diametrāli pretēji. Ierēdņi nedomā par valsti, rezultātu (7), (15), (16). Tādas prasības nav (17). No ierēdņa prasa izpildīt to, ko viņam saka lai kas tas nebūtu (7), (8), (9), (17). Ja ierēdņis ir augstāka (ne vienmēr tas ir amats) ranga, jo viņa mērķi ir plašāki par konkrētās darba vietas pienākumiem. Jo viņš strādā kāda grupas jeb cilvēka interesēs. Tā, kurš izveidoja situāciju ka šīs ierēdņis ir šajā amatā ((7) – otrais tips). Primārais ierēdņiem - šīs grupas interešu aizstāvēšana (3). Mazākais no tādiem “interešu grupai” veltītiem darbiem – sekot naudas plūsmai, lai tās nāk nepieciešamos virzienos un pareizi sadalās starp citām interešu grupām (17). Tas ir viens no iemesliem štatu pieaugumam (3), jo kad notiek naudas plūsmu politiskā pārdale , un tas jau noticis, katra iesaistīta grupa ieliek uz tās plūsmas savu kontrolieri , kurš ziņo par plūsmas sadali pēc vienošanās (var un nezināt ka tāda ir, tad tik nodot informāciju) (7), (8), (9), (11), (17), (19). Visas varas grupas piekrīt ka katra no pusēm ievieto savu cilvēku plūsmas kontrolei , lai nebūtu domstarpību par vienošanās korektu izpildi. Grupas labi apzinās ka viņu darbības rezultātā te normāli dzīvot iespējas nav (jo neveidojās vērtības) (2), (3), (4)(7), (8), (9), (10), (11), (17). Tāpēc nepārtraukti tiek kontrolēta situācija, meklētas jaunas naudas plūsmas un neparaukti gatavība ar iegūtiem resursiem atstāt šo vietu (7), (16). Normāli - tas ir ieguldīšana resursu uz vietas. Izglītība , medicīna un pensijas vecākiem, labi autoceļi, zemas cenas. Tad varētu un palikt un te. Bet tā te tā visa nav (jo nesanāk). Viss tas ir ir “tur” - sapņu zemēs (7). Tāpēc te maksimāli daudz vajag iegūt lai pietiktu maksimāli ilgam laikam “tur”. Te var palikt līdz esi kādu naudas plūsmu tuvumā. Tāpēc veidojās situācija ka ap visām finanšu plūsmām tuvāk vai tālāk stāv cilvēki tikai no “pareizām familijām” (17) - prot vai neprot viņi veikt šo darbu nav nozīmes (8), (9), (11). Mēģinājums tuvoties šiem amatiem cilvēkam no “nepareizās familijas” izraisa visu šo struktūru reakciju. Cik gudrs tas cilvēks “no malas” nebūtu. Protams atrodoties plūsmu tuvumā “pareizie” un “savējie” automātiski ir “lielākie eksperti” un sāk veidot viedokļi par šo cilvēku “no malas” kā par “nepareizo”, to kuru šādam darbam pielaist nedrīkst”. Izskatās no malas viss loģiski - jo vērtē “esošie labākie speciālisti, ar pieredzi” to, kurš un tuvu nav bijis šādu jautājumu risināšanai. Tik tajos “vērtējumos” lien ārā tas, ka amatā tika ne par zināšanām, bet ar savu izcelsmi (17).
