(2) Krīzes menedžments.
Ja uzņēmumā krīt rādītāji, tiek ieviests krīzes menedžments, kuram ir diezgan labi izstrādāti rīcības modeļi. Piemēram:
a) Jāsamazina valsts pārvaldes izdevumi un jānodrošina visus nepieciešamos resursus reālas ekonomikas izaugsmei.
b) Nedrīkst celt nodokļus. Nodokļu celšana iespējama tikai augošā ekonomikā.
c) Valsts parādu pieaugums iespējams tikai augošā ekonomikā, krītošā ekonomikā svarīgi atbrīvoties no parādu nastas. Tieši krīzes laikā – no 2008. gada Latvija aizņēmās pāri 12 miljardiem EUR. Pie tam nauda nenonāca reālā ekonomikā, kura ģenerētu naudu (punkts (a) ).
d) Valsts loma īpaši svarīgi ietekmē darbaspēka masas pievilkšanu savai ekonomikai. Jo cilvēks ir valsts ienākumu (ekonomikas izaugsmes) avots. Tās ir vienas no izmaiņām pēc 2009. gada (pirms tā varēja spēlēt ar finanšu instrumentiem, tagad tie nedod nepieciešamo ekonomikas pieaugumu). Vinnē tās valstis, kas nodrošina darbaspēkam pievilcīgāku vidi, un darbaspēka plūsma ekonomikai ir pozitīva.
e) Izglītības kvalitāte valstī un izglītotu cilvēku noturēšana/piesaiste. Līdz 2009. gadam izglītība bija tas, kas atbalstīja ražošanu (prasme lasīt/skaitīt), tagad izglītoti cilvēki ir tie, kas velk pasaules vadošās ekonomikas (ne finansu iestādes, kā tas bija līdz 2008. gadam). Attieksme pret tādu darbinieku ir ne „ko tu dari”, bet „ko zini, ko proti”.
f) Katrs uzņēmējs tiek uztverts kā daļa no valsts nākotnes. Ja valsts rīcība palīdz uzņēmējam nākamajos 10 gados (ilgāk valsts neprot plānot objektīvu iemeslu dēļ) attīstīties – tā arī ir valsts attīstība nākamajos gados; ja valsts rīcība iznīcina uzņēmumu, problēma attīstās valsts līmenī, pie tam ne viena uzņēmēja līmenī, bet ģimeņu līmenī, kuras saistītas ar šo uzņēmumu, jo iedarbojās izraisītās problēmas multiplikators. Uzņēmuma - pozitīva resursa vietā, kas palīdz valstī risināt citas problēmas (un uzlabot situāciju valstī arī citos virzienos), veidojas jauna problemātiska vieta, kas aug izmēros un prasa no valsts papildus resursus, arvien lielākus resursus. Vai arī problēma uzkrājas un aug, pašai meklējot izeju (ne esošās valsts labā). Sākumā no ekonomiskās problēmas pārejot sociālā, tad politiskā. Ja arī tad netiek risināta - aiziet tālāk, meklējot izeju. (5) Alternatīva - strādājošs uzņēmums, kas nodrošina X darbavietas uz jebkuriem nosacījumiem. Katra darbavieta ir vērtība valsts mērogā.
g) Risinot uzņēmumu attīstības jautājumu valsts mērogā, jāņem vērā, ka pie valsts maksimālā plānojuma - 10 gadiem, jāplāno uzņēmumu attīstība, bet te plānošana (pilns idejas cikls) var būt pat 25 gadi. Risinot krīzes menedžmentu, jāņem vērā šis fakts, saglabājot valsts attīstības iespējas arī tālākā (15 - 20 gadi) nākotnē. Tāpēc Latvijā nav lielu, uz perspektīvu orientētu, projektu, investoru un ražošanas.
Jau vairākus gadus ASV un Ķīna pielieto šādas rekomendācijas un, šobrīd, kad visa pasaules ekonomika ir recesijā, šo 2 valstu ekonomika pēdējos 2 gadus aug.
a) Jāsamazina valsts pārvaldes izdevumi un jānodrošina visus nepieciešamos resursus reālas ekonomikas izaugsmei.
b) Nedrīkst celt nodokļus. Nodokļu celšana iespējama tikai augošā ekonomikā.
c) Valsts parādu pieaugums iespējams tikai augošā ekonomikā, krītošā ekonomikā svarīgi atbrīvoties no parādu nastas. Tieši krīzes laikā – no 2008. gada Latvija aizņēmās pāri 12 miljardiem EUR. Pie tam nauda nenonāca reālā ekonomikā, kura ģenerētu naudu (punkts (a) ).
d) Valsts loma īpaši svarīgi ietekmē darbaspēka masas pievilkšanu savai ekonomikai. Jo cilvēks ir valsts ienākumu (ekonomikas izaugsmes) avots. Tās ir vienas no izmaiņām pēc 2009. gada (pirms tā varēja spēlēt ar finanšu instrumentiem, tagad tie nedod nepieciešamo ekonomikas pieaugumu). Vinnē tās valstis, kas nodrošina darbaspēkam pievilcīgāku vidi, un darbaspēka plūsma ekonomikai ir pozitīva.
e) Izglītības kvalitāte valstī un izglītotu cilvēku noturēšana/piesaiste. Līdz 2009. gadam izglītība bija tas, kas atbalstīja ražošanu (prasme lasīt/skaitīt), tagad izglītoti cilvēki ir tie, kas velk pasaules vadošās ekonomikas (ne finansu iestādes, kā tas bija līdz 2008. gadam). Attieksme pret tādu darbinieku ir ne „ko tu dari”, bet „ko zini, ko proti”.
f) Katrs uzņēmējs tiek uztverts kā daļa no valsts nākotnes. Ja valsts rīcība palīdz uzņēmējam nākamajos 10 gados (ilgāk valsts neprot plānot objektīvu iemeslu dēļ) attīstīties – tā arī ir valsts attīstība nākamajos gados; ja valsts rīcība iznīcina uzņēmumu, problēma attīstās valsts līmenī, pie tam ne viena uzņēmēja līmenī, bet ģimeņu līmenī, kuras saistītas ar šo uzņēmumu, jo iedarbojās izraisītās problēmas multiplikators. Uzņēmuma - pozitīva resursa vietā, kas palīdz valstī risināt citas problēmas (un uzlabot situāciju valstī arī citos virzienos), veidojas jauna problemātiska vieta, kas aug izmēros un prasa no valsts papildus resursus, arvien lielākus resursus. Vai arī problēma uzkrājas un aug, pašai meklējot izeju (ne esošās valsts labā). Sākumā no ekonomiskās problēmas pārejot sociālā, tad politiskā. Ja arī tad netiek risināta - aiziet tālāk, meklējot izeju. (5) Alternatīva - strādājošs uzņēmums, kas nodrošina X darbavietas uz jebkuriem nosacījumiem. Katra darbavieta ir vērtība valsts mērogā.
g) Risinot uzņēmumu attīstības jautājumu valsts mērogā, jāņem vērā, ka pie valsts maksimālā plānojuma - 10 gadiem, jāplāno uzņēmumu attīstība, bet te plānošana (pilns idejas cikls) var būt pat 25 gadi. Risinot krīzes menedžmentu, jāņem vērā šis fakts, saglabājot valsts attīstības iespējas arī tālākā (15 - 20 gadi) nākotnē. Tāpēc Latvijā nav lielu, uz perspektīvu orientētu, projektu, investoru un ražošanas.
Jau vairākus gadus ASV un Ķīna pielieto šādas rekomendācijas un, šobrīd, kad visa pasaules ekonomika ir recesijā, šo 2 valstu ekonomika pēdējos 2 gadus aug.
