(5) Sociālā spriedze sabiedrībā.
Spriedze pieaug. To uzskatāmi parāda tas, ka Latviju joprojām pamet iedzīvotāji. To cilvēki dara, redzot, ka viņiem nepieciešams rīkoties kardināli, un daži izvēlās rīkoties tieši šādi. Valdība risina sociālās problēmas nevis ar valsts ekonomisko izaugsmi (15), nodrošinot cilvēkiem labi apmaksātu darbavietu radīšanu, bet gan ar pabalstiem (14), (15), (20). Pabalsti (iedot cilvēkam naudu) ir īstā risinājuma atlikšana līdz brīdim, kad cilvēkam atkal nauda beidzas. Tad jāmaksā vēl vai jāgaida cilvēka reakcija. Jo lielāks procents cilvēku valstī dzīvo ar pabalstiem, jo lielāka ir sociālā spriedze sabiedrībā. Ja cilvēks neredz valdības lēmumos iespēju nodrošināt sevi un ģimeni (darbs, sociālā sfēra) un viņš nesaņem pabalstu, vai arī tā viņam nepietiek, spriedzes potenciāls pieaug (ja pabalsta pietiek, cilvēks nedomā, kas būs rīt) - notiek dažādas tematikas protesta akcijas, un jo vairāk tēmu, jo lielāka spriedze, kas skar plašākus slāņus, ko valdībai grūtāk noslāpēt ar vienu vai diviem lēmumiem, jo sasniegts kritiskais līmenis. Ko tas nozīmē? Mēs labi zinām, kā tas notiek Francijā vai Vācijā. Dzeltenās vestes, degoši auto un izdemolēti veikali. Bet mēs (mūsu sabiedrība) nezina, ka tādām parādībām ir sava kultūra un nerakstīti likumi. Piemēram, neapdrošināts auto vai veikals visdrīzāk netiks izdemolēts, un bumba tiek ievietota tā, ka nekādā gadījumā tā neapdraud cilvēku veselību. TV aina izskatās drausmīga, bet uzņēmēji un iedzīvotāji cieš no tā minimāli. Arī policija pielieto vardarbību noteiktas spēles ietvaros. Tā ir protestu kultūra. Latvijā tās nav (!). To mums vajag vienmēr atcerēties! Un, ja tas notiks, ja tiks pārsniegta kaut kāda robeža, abas puses zaudēs sajēgu. Un jo agresīvāk uzvedīsies vieni, jo nežēlīgāk rīkosies otra puse. Kad noskaidrosies prāts, pašiem būs smagi redzēt, cik tālu nonākuši. Tā arī jāsaka – nav protestu kultūras. Ir 3 attieksmes pret protestiem varianti. Tautai tas ir „iespējams variants”, lai parādītu, „kas valstī saimnieks”. Pie tam nemieros parasti piedalās tie, kas nevar nodrošināt sevi un ģimeni ar nepieciešamo, jo pabalsta nav vai tas ir mazs (jādzīvo no tā). Kā Singapūras valdība saka: „Ar „Iphone” kabatā, kas pirkts no algas, labi protestēt nesanāk.” Jo protesti pasliktina situāciju valstī un var apdraudēt darbavietu stabilitāti. Ja visu iznīcināt – kur rīt iesi darbā? Protams, ja ir labs darbs. Ja darbs nav stabils un kabatā caurums, - kāpēc nenopostīt kādu īpašumu, kas pieder „bagātiem” – „tiem jau naudas daudz, uzbūvēs no jauna, arī lepno mašīnu, kas gan jau ne no algas gādāta, nopirks atkal.” Jo lielāku postu aiz sevi atstāj tā domājošs pūlis, jo tuvāk mērķim tas ir. Čīlē pūlis iemācījās vienas protesta dienas laikā nopostīt augstceltnes. Tas ir pūļa klasiskais variants, kas zaudējis kontroli, jo protesti turpinās arī pēc tam, kad valdība izpildīja visas (!) protestētāju prasības. Jo pārāk liela enerģija uzkrāta... Un nav pieredzes, kā šo enerģiju izmantot, lai apstātos. Tātad pirmais attieksmes tips pret nemieriem ir „trūcīgā tauta”. Otrais tips, kā var reaģēt uz protestiem, ir politiķi. Vēsturiski viņi ir tie, kas kļūst par protestu beneficiāriem. Tā bija vienmēr. Ne jau protestētāji, ko labu gūst PĒC protestiem. Tauta protestos zaudē veselību, brīvību vai pat dzīvību, tauta ir tikai rīks politiķu rokās, kuri izmato uzkrāto sociālo spriedzi, lai gūtu sev punktus, iznīcinātu politiskos pretiniekus. Trešais variants – uzņēmēji un labi apmaksātie darbinieki, speciālisti. Te ir 2 varianti. Vieni, kas spēlējas ar uguni. To nav daudz, tie ir no tiem, kas paši ir labi saistīti ar politisko eliti. Tie finansē notikumus, tos atbalsta un vada kādus no protestētāju līderiem, novirzot protestus nepieciešamā virzienā. Mērķis – nodrošināt, lai protesti neskar viņu īpašumus (jeb otrādi – skar, pirms tam tos apdrošinot), tā ir ietekme uz politiķiem, kuri pēc protestiem būs beneficiāri, lai gūtu pasūtījumus grautiņu seku likvidācijai, un pavisam smalki - radītu zaudējumus konkurentiem. Lielākai uzņēmēju daļai grautiņi ir viņu biznesa (labākā gadījumā) apstāšanās un zaudējumi. Pie lielākiem nemieriem - biznesa zaudēšana. Šī kategorija kopā ar labi apmaksātiem darbiniekiem ir vienīgie, kas lielu nemieru gadījumā labi apzinās, ka nekā neiegūs un var visu, kas ir, zaudēt. Bet pienāk brīdis, kad procesi valdībā pārsniedz līmeni, kad valdība saņem atbalstu no uzņēmējiem. (11) Uzņēmēji ir pieraduši, ka viņu uzņēmumu (un arī viņu pašu) izaugsme ir cieši saistīti ar ieguldīto darbu un sasniegumiem, kas bija iepriekš. (16) Ar to uzņēmums paceļas soli augstāk. Un uzņēmēji tāpat vērtē un attīsta savus darbiniekus. Tas ir, no zemāka amata darbinieks, smagi strādājot un sasniedzot uzstādītos mērķus, iet pa karjeras kāpnēm uz augšu. Līdzīgi notiek arī valsts iestādēs, bet darbiniekam, kurš gadiem ilgi tiecies uz šo darbavietu, var parādīties jauns kolēģis, un drīz vien viņa karjera sāk attīstīties nelineāri. „Ne darba, ne sasniegto mērķu nav,” kā raksta Augusts Deglavs savā triloģijā „Rīga” – „Pareizā famīlija” (7), (17). Uzņēmēji arī redz šādus (viņuprāt nepareizus) procesus valdībā (pareizinātus ar bezatbildību un mērķu nesasniegšanu) (9) un iekšēji, zemapziņā, atbalsta tos, kas vēlās “pamācīt valdību”, izejot ielās. Arī ierēdņi ar “nepareizām famīlijām” (17), (19) blakus šiem “pareizajiem” to visu redz. Un tad sabiedrībā var pienākt brīdis, kad valdība zaudē savu labāko sociālās stabilitātes atbalstu - uzņēmējus un labi algotus darbiniekus (11), (19). Jo tie sāk uzskatīt, ka vajag pamācīt valdību. Deglavs apraksta notikumus 1905. – 1920. gados Rīgā, kad šie procesi „uzgāja” augšā. Uzņēmēji samaksāja par savu vienaldzību pret sabiedrības stabilitāti ar to, ka bija spiesti bēgt, uzņēmumi un mājas tika nodedzināti.
Cilvēki ir pārliecināti, ka elite, sākoties krīzes aktīvai fāzei, bēgs no valsts, un tas viņus arī attur no aktīvas rīcības (lai cik dīvaini tas nebūtu), jo cilvēki saprot: ja situācija nebūs kontrolējama (valsts bez varas), iestāsies haoss. Cilvēkiem, it īpaši tiem, kuri atceras “perestroiku”, ir bailes no jebkurām pārmaiņām, bet valdība neprot izmantot šo sabiedrības daļu savam atbalstam. Darbs pie šī kopsavilkuma ir noslēdzies 2020. gada sākumā , kad medijos parādījās uzņēmēju intervijas par vēlmi finansēt revolūciju. Tā ir poza, nevis reāla pozīcija, bet tas tikai apstiprina, ka sabiedrībā notiek šis lūzums, kad tie, kas pēc visiem objektīviem rādītājiem ir esošās varas atbalsts (nodokļu maksātājs, uzņēmējs, kurš var zaudēt visu, iekšēji ir pret pārmaiņām sabiedrībā ar savu „perestroikas” pieredzi), sāk runāt neiespējamas lietas, jo situācija tiešām ir kritiska, un neviens nedod risinājumus. Situācija sociālā sfērā turpina saasināties, cilvēki arvien bēg no valsts, jo citās ES valstīs pat mazkvalificētos darbos alga ir vairāk nekā 3 reizes lielāka nekā Latvijā, pašnāvību skaits te ir lielākais nekā jebkurā citā ES valstī un pārsniedz pat autoavārijas cietušo skaitu (kas, pateicoties sliktam ceļu stāvoklim Latvijā, viens no lielākiem ES), bet bērna pabalsts ir ap 11 EUR (bērna piedzimšana ir nopietna pārbaude ģimenes dzīves līmeņa saglabāšanai). Kaut valdība pati labi saprot, ka pat 260 EUR mēnesī uz bērnu nav nekas (piešķirot tādu pabalstu migrantu bērniem). "Bunts" var būt nežēlīgs un neprātīgs, jo tam nav nekādu sociālo bremžu.
Kas var būt par tādu sociālo bremzi pret “bunta” iespēju? Tas ir, viegli atrast labi apmaksātu darbu (virs 1500 EUR – ES līmenis) tiem, kas tagad saņem mazāk; labi, stabili pabalsti tiem, kas nevar strādāt (vismaz puse no algas - tātad 750 EUR). Stabila politiskā sistēma valstī (stabilas partijas ar skaidriem mērķiem un koncepcijām), sabiedrībai nav principiālu pretenziju par valdībā strādājošu uzvedību un attieksmi pret valsti (svarīgi uzņēmējiem un speciālistiem). Sabiedrība, kur ir nestabili politiķi un partijas, kur ir tie, kam zaudēt daudz nav ko, bet ir vēlme pie kā labāka tikt gan vieniem, gan otriem, pietiek pārejās sabiedrības daļas klusa atbalsta, lai viss sāktos.
Cilvēki ir pārliecināti, ka elite, sākoties krīzes aktīvai fāzei, bēgs no valsts, un tas viņus arī attur no aktīvas rīcības (lai cik dīvaini tas nebūtu), jo cilvēki saprot: ja situācija nebūs kontrolējama (valsts bez varas), iestāsies haoss. Cilvēkiem, it īpaši tiem, kuri atceras “perestroiku”, ir bailes no jebkurām pārmaiņām, bet valdība neprot izmantot šo sabiedrības daļu savam atbalstam. Darbs pie šī kopsavilkuma ir noslēdzies 2020. gada sākumā , kad medijos parādījās uzņēmēju intervijas par vēlmi finansēt revolūciju. Tā ir poza, nevis reāla pozīcija, bet tas tikai apstiprina, ka sabiedrībā notiek šis lūzums, kad tie, kas pēc visiem objektīviem rādītājiem ir esošās varas atbalsts (nodokļu maksātājs, uzņēmējs, kurš var zaudēt visu, iekšēji ir pret pārmaiņām sabiedrībā ar savu „perestroikas” pieredzi), sāk runāt neiespējamas lietas, jo situācija tiešām ir kritiska, un neviens nedod risinājumus. Situācija sociālā sfērā turpina saasināties, cilvēki arvien bēg no valsts, jo citās ES valstīs pat mazkvalificētos darbos alga ir vairāk nekā 3 reizes lielāka nekā Latvijā, pašnāvību skaits te ir lielākais nekā jebkurā citā ES valstī un pārsniedz pat autoavārijas cietušo skaitu (kas, pateicoties sliktam ceļu stāvoklim Latvijā, viens no lielākiem ES), bet bērna pabalsts ir ap 11 EUR (bērna piedzimšana ir nopietna pārbaude ģimenes dzīves līmeņa saglabāšanai). Kaut valdība pati labi saprot, ka pat 260 EUR mēnesī uz bērnu nav nekas (piešķirot tādu pabalstu migrantu bērniem). "Bunts" var būt nežēlīgs un neprātīgs, jo tam nav nekādu sociālo bremžu.
Kas var būt par tādu sociālo bremzi pret “bunta” iespēju? Tas ir, viegli atrast labi apmaksātu darbu (virs 1500 EUR – ES līmenis) tiem, kas tagad saņem mazāk; labi, stabili pabalsti tiem, kas nevar strādāt (vismaz puse no algas - tātad 750 EUR). Stabila politiskā sistēma valstī (stabilas partijas ar skaidriem mērķiem un koncepcijām), sabiedrībai nav principiālu pretenziju par valdībā strādājošu uzvedību un attieksmi pret valsti (svarīgi uzņēmējiem un speciālistiem). Sabiedrība, kur ir nestabili politiķi un partijas, kur ir tie, kam zaudēt daudz nav ko, bet ir vēlme pie kā labāka tikt gan vieniem, gan otriem, pietiek pārejās sabiedrības daļas klusa atbalsta, lai viss sāktos.
