(17) Esošās varas struktūras veidošana.
Melnraksts
Latvijai ir vairāk nekā 100 gadi, mēs zinām arī citu skaitļi: būs jau 30 gadi kā esam atjaunojuši savu neatkarību. Bet kas to reiz pa īstam notika ekonomikā? Kāpēc un kā tas turpinās tagad?
Kad atguvām neatkarību bija darāms daudz darbu, tajā skaita būvēt jaunās valsts ekonomiku. Tāds uzdevums bija visām exPSRS republikām. Nepieciešams bija sagraut vienu ekonomisko sistēmu un uzbūvēt citu. Teikt ka liels darbs – nepateikt nekā. Visi uzņēmumi bija valsts īpašums... Viens no interesantiem faktiem ka 80% vadītāju palika uz vietām. Un tas ir Rīgā. Rajonos procents bija lielāks. Protams starp tiem bija tādi, kuru rokās uzņēmumi, jau privatizēti, attīstījās un auga (6), (9), (14). Bet vajag ņemt vērā kopējo masu šo vadītāju. Tieši šo vadītāju spējas (precīzāk nespējas) vadīt un sagrāva valsti, tās ekonomiku. Viņi bija tie paši, kuru kritiskā masa neļāva vairs pastāvēt PSRS. Ne ar mūsu dziesmām sabruka PSRS, bet ar valsts ekonomikas sabrukšanu (kam līdzēt nevarēja ne ideoloģija, ne KGB, ne armija) (10). Protams viņiem bija izglītība (14), bet tā bija visas ekonomiskās sistēmas degradācija. Neatgādina tos procesus kas notiek tagad ekonomika? Pie varas tie, kas grauj ekonomiku? Labi, var būt nē.
Jā, saldējums to reiz bija labs, bet atcerēsimies kādas bija mašīnas (rūpniecība) un ka izskatījās fermas (ne tās, kurās fotografējās partijas vadītāji) - lauksaimniecības līmenis. PSRS beigas ekonomisko iemeslu dēļ bija laika jautājums. Jo tā vadīt ekonomiku nedrīkstēja.
Šie pat cilvēki, kas sēžot savos krēslos noveda valsti līdz sabrukumam, palika savos kabinetos un pēc 1991 gada. Jeb ielika tajos sev pietuvinātos, uzticamos (“no pareizo familiju” ka teica Augusts Deglavs) (19). Ar to pašu izpratni par ekonomiku un to, kā darbojās uzņēmums. Apgrozāmie līdzekli cieta pirmie. Viņu kabatās pazuda nauda no uzņēmumu kasēm. ... nebija iespējas saņemt algu, tā tika kavēta, izejvielas , komunālie maksājumi – viss tas redzēts tajā periodā. Kad bija “privatizēti” apgrozāmie līdzekli, ķerās pie visa , ko var pārdot. Līdz absurdam – jaunais fermas īpašnieks varēja pārdot šīferi no jumta.... “labs bizness” , bet tas bija. (7) Tas viss deva naudu, bet nauda ir resurss ar kuru var daudz ko panākt, tajā skaita tikt klāt pie nākošiem objektiem un turpināt veiksmīgi iesākto shēmu. Tā lielā nauda sāka nonākt valsts struktūrās – par atlīdzību piešķirot tiesības uz valsts īpašumiem. Nevar teikt ka Latvija šeit bija oriģināla – tas notika visā bijušā PSRS. Atcerēsimies ka bija pāris gadi, kad īpaši aktīvi viss tika demontēts un pārdots , Latvija un Igaunija bija pirmajās vietās pasaulē krāsaino metālu eksportā... Tas tik nedaudz raksturo demontāžas un izpārdošanas apjomus. Tā atkal bija nauda kura ļāva iet tālāk. Pēc būtības tas nebija pavisam slikti, jo ar to likvidēja veco sistēmu. Tie bija “jautrie 90-tie” bet pienāca brīdis kad dalīt jau nebija ko... Kaut kas līdzīgs kā Ļeņinam pēc pirmiem tā valdīšanas gadiem, kad iepriekšējās varas īpašumi bija noēsti (14). Latvijā naudas resursi privat kontos uz to brīdi jau bija sakrāti. Protams ne visiem, bet tiem, kas startēja pareizās vietās un pareizi rīkojās. Tos vadītājus , kas saglabāja savus uzņēmumus šajā periodā īpaši neviens neņēma vērā. Šajā pat periodā un šajos apstākļos veidojās esošā Latvijā ekonomiska sistēma, tajā skaitā un nodokļu sistēma. Nevienu neuztrauca cik tie nodokļi lieli. Jo rentabilitāte uz privatizācijas fona visiem bija liela, kontrole nodokļu maksāšana zema. Lielas iespējas sarunāt ar valdību lai būtu piešķirtas nodokļu atlaides. Var dažādi vērtēt privatizāciju un tās rezultātus, bet problēma tajā, ka pēc privatizācijas nepieciešams bija veikt sekojošos soļus:
Latvijai ir vairāk nekā 100 gadi, mēs zinām arī citu skaitļi: būs jau 30 gadi kā esam atjaunojuši savu neatkarību. Bet kas to reiz pa īstam notika ekonomikā? Kāpēc un kā tas turpinās tagad?
Kad atguvām neatkarību bija darāms daudz darbu, tajā skaita būvēt jaunās valsts ekonomiku. Tāds uzdevums bija visām exPSRS republikām. Nepieciešams bija sagraut vienu ekonomisko sistēmu un uzbūvēt citu. Teikt ka liels darbs – nepateikt nekā. Visi uzņēmumi bija valsts īpašums... Viens no interesantiem faktiem ka 80% vadītāju palika uz vietām. Un tas ir Rīgā. Rajonos procents bija lielāks. Protams starp tiem bija tādi, kuru rokās uzņēmumi, jau privatizēti, attīstījās un auga (6), (9), (14). Bet vajag ņemt vērā kopējo masu šo vadītāju. Tieši šo vadītāju spējas (precīzāk nespējas) vadīt un sagrāva valsti, tās ekonomiku. Viņi bija tie paši, kuru kritiskā masa neļāva vairs pastāvēt PSRS. Ne ar mūsu dziesmām sabruka PSRS, bet ar valsts ekonomikas sabrukšanu (kam līdzēt nevarēja ne ideoloģija, ne KGB, ne armija) (10). Protams viņiem bija izglītība (14), bet tā bija visas ekonomiskās sistēmas degradācija. Neatgādina tos procesus kas notiek tagad ekonomika? Pie varas tie, kas grauj ekonomiku? Labi, var būt nē.
Jā, saldējums to reiz bija labs, bet atcerēsimies kādas bija mašīnas (rūpniecība) un ka izskatījās fermas (ne tās, kurās fotografējās partijas vadītāji) - lauksaimniecības līmenis. PSRS beigas ekonomisko iemeslu dēļ bija laika jautājums. Jo tā vadīt ekonomiku nedrīkstēja.
Šie pat cilvēki, kas sēžot savos krēslos noveda valsti līdz sabrukumam, palika savos kabinetos un pēc 1991 gada. Jeb ielika tajos sev pietuvinātos, uzticamos (“no pareizo familiju” ka teica Augusts Deglavs) (19). Ar to pašu izpratni par ekonomiku un to, kā darbojās uzņēmums. Apgrozāmie līdzekli cieta pirmie. Viņu kabatās pazuda nauda no uzņēmumu kasēm. ... nebija iespējas saņemt algu, tā tika kavēta, izejvielas , komunālie maksājumi – viss tas redzēts tajā periodā. Kad bija “privatizēti” apgrozāmie līdzekli, ķerās pie visa , ko var pārdot. Līdz absurdam – jaunais fermas īpašnieks varēja pārdot šīferi no jumta.... “labs bizness” , bet tas bija. (7) Tas viss deva naudu, bet nauda ir resurss ar kuru var daudz ko panākt, tajā skaita tikt klāt pie nākošiem objektiem un turpināt veiksmīgi iesākto shēmu. Tā lielā nauda sāka nonākt valsts struktūrās – par atlīdzību piešķirot tiesības uz valsts īpašumiem. Nevar teikt ka Latvija šeit bija oriģināla – tas notika visā bijušā PSRS. Atcerēsimies ka bija pāris gadi, kad īpaši aktīvi viss tika demontēts un pārdots , Latvija un Igaunija bija pirmajās vietās pasaulē krāsaino metālu eksportā... Tas tik nedaudz raksturo demontāžas un izpārdošanas apjomus. Tā atkal bija nauda kura ļāva iet tālāk. Pēc būtības tas nebija pavisam slikti, jo ar to likvidēja veco sistēmu. Tie bija “jautrie 90-tie” bet pienāca brīdis kad dalīt jau nebija ko... Kaut kas līdzīgs kā Ļeņinam pēc pirmiem tā valdīšanas gadiem, kad iepriekšējās varas īpašumi bija noēsti (14). Latvijā naudas resursi privat kontos uz to brīdi jau bija sakrāti. Protams ne visiem, bet tiem, kas startēja pareizās vietās un pareizi rīkojās. Tos vadītājus , kas saglabāja savus uzņēmumus šajā periodā īpaši neviens neņēma vērā. Šajā pat periodā un šajos apstākļos veidojās esošā Latvijā ekonomiska sistēma, tajā skaitā un nodokļu sistēma. Nevienu neuztrauca cik tie nodokļi lieli. Jo rentabilitāte uz privatizācijas fona visiem bija liela, kontrole nodokļu maksāšana zema. Lielas iespējas sarunāt ar valdību lai būtu piešķirtas nodokļu atlaides. Var dažādi vērtēt privatizāciju un tās rezultātus, bet problēma tajā, ka pēc privatizācijas nepieciešams bija veikt sekojošos soļus:
- Izveidot valsts attīstības mērķus, ievest atbildību valsts ierēdņiem par to sasniegšanu.
- Izveidot izejot no tā mērķa Latvijas ekonomikas koncepciju un pamat principus, nomainīt nodokļu sistēmu. Caur to sāktu veidoties jauna ekonomika orientēta uz tautu, valsti.
- Aizliegt tiem, kas kļuva par beneficiāriem no privatizācijas (un protams piederošiem viņiem uzņēmumiem) piedalīties jebkuros valsts iepirkumos /pasūtījumu izpildē.
- Valsts ierēdņiem kas strādāja līdz šīm ja ne lustracija, tad vis maz nopietns spiediens uz to, ka viss, privatizācija valsts īpašumu ir beigusies, nepieciešams veidot jaunu valsti, sasniegt mērķus, nevis vienkārši to, kas ir valsts , paņemt sev, iedot savam draugam, jeb par atlīdzību – trešai personai. Jo privatizācijas princips bija tieši tāds... un līdz šai dienai (2020 gads) ierēdņiem nav pateikts “STOP”! “Ir pienācis laks valstī ko sasniegt , nevis sadalīt pa privāt kontiem esošo valsts kontā”. Nežēlīgi? Bet tas ir viņu domāšanas tips un privatizācijas etapā tas bija labs (kā savādāk?). Šī problēma ir visās ex PSRS republikās kur notika privatizācija. Bet ko darīt kad nav ko dalīt? Un nav pateikts “STOP”. Vienmēr ir budžets, tā naudas plūsmu kontrole, projekti, plāni, iepirkumi. Salīdzinot ar privatizācijas iespējām tas ir ļoti mazs resursu , bet nu un tas ir kaut kas – nesēdēt taču bez darba? Attīstītās valstīs tāda domāšana novestu pie cietuma. Bet valstīs kurās ir notikusi privatizācija, nepieciešams pēc tās pabeigšanas veikt “STOP” darbību.. Tāpēc mēs vel esam pirmajā etapā , un tas ir iemesls kāpēc nevaram iet tālāk.... jo resursi kuri ietu valsts attīstībā arvien tiek privatizēti.
