(14) Politekonomija.
Melnraksts
Šī ekonomiskā skola balstās uz Marksa darbiem. Tas nebija ekonomists. Viņš bija jurists pēc izglītības un filozofs pēc savas dabas. Markss paņēma Ādama Smita darbus, kuri līdz šai dienai labi apraksta procesus ekonomikā industriālā laikmetā (klasiskais kapitālisms) un veica šo procesu dziļu izpēti un interpolāciju tālā nākotnē. Ne ka ekonomists , bet kā filozofs. Secinājums Marksa bija vienkāršs - nākotnē Ādama Smita formulas objektīvu iemeslu dēļ pārstās darboties. Darbs bija filozofisks, neskatoties uz realitāti kas pa īstam notiek/notiks, bet ļoti dziļš. Kas dod Marksa darbam saglabāt savu aktualitāti arī tagad. Markss nomira nepaspējot apstrādāt savus melnrakstus un Engeļss izdarot to, nopublicēja šos darbus (kāpēc Engeļsa vārdu politekonomisti piemin arī). Tālāk atnāca Ļeņins un pasludināja ka Markas minētais gals ir pienācis un tālāk nāk komunisms. Marks ar Engeļsu komunismu piemin, bet nedaudz citā izpratnē nekā to pasludināja un realizēja Ļenins. Tā piedzima marksisms – leņinisms. Kaut Marksa tajā bija maz, pat ļoti maz. Bet uz politekonomiju (kura veidojās jau pirms Marksa) tas atstāja lielu iespaidu. It īpaši tādi lozungi, kā “atņemt bagātiem un atdot nabagiem”. Tas vēlāk politekonomijā bija nosaukts par sociālo politiku, un aktīvi tiek izmantots pat kapitālistiskas valstīs (Zviedrija). Tāpēc atzīmēsim - nav sliktas vai labas ekonomiskās skolas. Jautājums tikai - pa kuru ceļu iet. Atgriežamies pie Ļeņina. “Atņemšana no bagātiem” viņam bija totāla, līdz pat mājoklim un rūpnīcām, bet var šo teoriju pielietot un bez tādām galējībām – tikai apliekot ar nodokļiem, nedomājot vai tos var samaksāt. Te tā nianse politekonomiskās skolas. Bet apvieno viens - nav intereses vai tas dod eksistēt uzņēmumam. Politika virs ekonomikas. Nodokļus politekonomiskā skola redz ka var celt cik nepieciešams (uzņēmējs kas nevar samaksāt - muļķis). Līdz pat uzņēmums var apstāties (jo viss aizgāja valsts kasē). Visu ko var šī skola iesaka sadalīt sabiedrībai, jo tās vajadzības ir virs uzņēmuma eksistences fakta un darba vietu saglabāšana (ja kas – VID oficiāls formulējums). Te tas galvenais mērķis, un to jāsasniedz par jebkuru cenu. Paņemt no uzņēmēja ne tik cik tas var iedot saglabājot uzņēmumu, bet tik, cik vajag. Pat ja sanāk ka to iegūto naudu vajag sadalīt un izmaksāt pabalstos rūpnīcas bijušiem strādniekiem un īpašniekiem - jo viņi palika bez darba. Tas ir pieņemams šajā ekonomiskajā skolā. Politekonomiju ne īpaši interesē kur ņemt naudu – tā jau “kaut kur” ir un uzdevums atņemt no tiem, kam tā ir. Tas ir principiāls moments klasiskās politekonomijas. Protams drīz Ļeņinam nebija kur ņemt ne naudu ne rūpnīcas. Jo kur varēja – savāca visu un valsts apstājas. Klasiskais maksimizēs-leņinisms dažu gadu laikā veiksmīgi nomira paliekot tikai grāmatās. PSRS atnāca NEP laiki (jaunā ekonomiska politika, kas bija 100% pretrunā ar to, ko darija Ļeņins sākumā) . Iedzīvotājiem atkal atļāva kļūt bagātiem, pelnīt pašiem, nevis gaidīt kad iedos valsts darbu vai pabalstu. Tas deva pauzi marksistiem atrast risinājumu. Pēc kāda laika piedzima tā koncepcija politekonomijā kura uz papīra pat 70-os gadus saucās “marksisms-leņinisms”. Arvien nedrīkstēja būt bagātām, bet ļāva sākt attīstīt ekonomiku (un ar to valsti). Pienāca 30-gadi un PSRS ekonomika izmantojot šo jauno koncepciju gāja uz augšu. Tajā pat laikā citās valstīs bija krīžu laiks. ASV krīze bija tik smaga ka badā nomira virs 5 miljoniem iedzīvotāju (1). Rezultātā rietumu valstīs sāka pētīt politekonomiju un pielāgot savu valstu vajadzībām. Jo rietumu pasaulē nebija savas ekonomiskās skolas.
Bet kas pa īstam bija PSRS no 30-iem gadiem? Ko pēc NEPa (to protams likvidēja) ieviesa PSRS? Tas bija ne Marksa pareģotais un Ļeņina solītais “pēc kapitālisma” ekonomiskais modelis, bet klasiskais Ādama Smita uzņēmums. Viens! Valsts mērogā. Super korporācija, kura strādāja pec klasiskās Smita shēmas (kapitālisms). Arī tagad pastāv korporācijas tāda izmēra un apgrozījuma un kuras pieder ne konkrētiem cilvēkiem, bet cilvēku grupām. PSRS bija realizēts Ādama Smita aprakstīts modelis. Marksisti -ļeņinieši nevarēja to skaļi pateikt, jo tad būtu atzīts ka Marksa nosauktais laiks vel tālu nav pienācis. Viss kas notika 20 gadsimtā - kādā valstī bija izveidota korporācija – valsts kura piederēja tās strādniekiem (akcionāri), kas bija vel reiz apstiprināts likvidējot PSRS ar izdošanu visiem akciju uz rokām (privatizācijas sertifikāti). Tas bija protams stipri piesegts ar ideoloģiskiem karogiem, bez tiesībām ko īpaši mainīt , it īpaši ideoloģijā, bet ekonomiskais modelis bija ņemts no tā paša 18 gadsimta... ar spēcīgu sociālā elementa iešprici ( te marksisms -leņinisms palika un pēc 1930 gada). Kaut arī mūsdienu korporācijas veido diez gan spēcīgas sociālās paketes saviem darbiniekiem un to ģimenēm. Tā ka un šo var tik nosacīti pieskaitīt pie marksisma. Tas ir – Adama Smita teorija to arī pieļauj - uzņēmuma iekšienē.
Tieši šīs moments , ka zem klasiskā marksisma- leņinisma propagandistā piesega, darbojās Ādama Smita kapitālisma modelis un ļāva 90-os dažiem PSRS laikos gatavotiem vadības kadriem veiksmīgi pārņemt uzņēmumu vadību un organizēt to dzīvi jaunajos apstākļos. Protams paši nezinot ka viniem tas viss dots, bet tik vajadzēja pielikt galvu un rokas , lai saprast kā to pielietot un ar smagu darbu (jo pieredzes nebija) radīt šiem uzņēmumiem ekonomisko modeli jauniem apstākļiem.
Šī ekonomiskā skola balstās uz Marksa darbiem. Tas nebija ekonomists. Viņš bija jurists pēc izglītības un filozofs pēc savas dabas. Markss paņēma Ādama Smita darbus, kuri līdz šai dienai labi apraksta procesus ekonomikā industriālā laikmetā (klasiskais kapitālisms) un veica šo procesu dziļu izpēti un interpolāciju tālā nākotnē. Ne ka ekonomists , bet kā filozofs. Secinājums Marksa bija vienkāršs - nākotnē Ādama Smita formulas objektīvu iemeslu dēļ pārstās darboties. Darbs bija filozofisks, neskatoties uz realitāti kas pa īstam notiek/notiks, bet ļoti dziļš. Kas dod Marksa darbam saglabāt savu aktualitāti arī tagad. Markss nomira nepaspējot apstrādāt savus melnrakstus un Engeļss izdarot to, nopublicēja šos darbus (kāpēc Engeļsa vārdu politekonomisti piemin arī). Tālāk atnāca Ļeņins un pasludināja ka Markas minētais gals ir pienācis un tālāk nāk komunisms. Marks ar Engeļsu komunismu piemin, bet nedaudz citā izpratnē nekā to pasludināja un realizēja Ļenins. Tā piedzima marksisms – leņinisms. Kaut Marksa tajā bija maz, pat ļoti maz. Bet uz politekonomiju (kura veidojās jau pirms Marksa) tas atstāja lielu iespaidu. It īpaši tādi lozungi, kā “atņemt bagātiem un atdot nabagiem”. Tas vēlāk politekonomijā bija nosaukts par sociālo politiku, un aktīvi tiek izmantots pat kapitālistiskas valstīs (Zviedrija). Tāpēc atzīmēsim - nav sliktas vai labas ekonomiskās skolas. Jautājums tikai - pa kuru ceļu iet. Atgriežamies pie Ļeņina. “Atņemšana no bagātiem” viņam bija totāla, līdz pat mājoklim un rūpnīcām, bet var šo teoriju pielietot un bez tādām galējībām – tikai apliekot ar nodokļiem, nedomājot vai tos var samaksāt. Te tā nianse politekonomiskās skolas. Bet apvieno viens - nav intereses vai tas dod eksistēt uzņēmumam. Politika virs ekonomikas. Nodokļus politekonomiskā skola redz ka var celt cik nepieciešams (uzņēmējs kas nevar samaksāt - muļķis). Līdz pat uzņēmums var apstāties (jo viss aizgāja valsts kasē). Visu ko var šī skola iesaka sadalīt sabiedrībai, jo tās vajadzības ir virs uzņēmuma eksistences fakta un darba vietu saglabāšana (ja kas – VID oficiāls formulējums). Te tas galvenais mērķis, un to jāsasniedz par jebkuru cenu. Paņemt no uzņēmēja ne tik cik tas var iedot saglabājot uzņēmumu, bet tik, cik vajag. Pat ja sanāk ka to iegūto naudu vajag sadalīt un izmaksāt pabalstos rūpnīcas bijušiem strādniekiem un īpašniekiem - jo viņi palika bez darba. Tas ir pieņemams šajā ekonomiskajā skolā. Politekonomiju ne īpaši interesē kur ņemt naudu – tā jau “kaut kur” ir un uzdevums atņemt no tiem, kam tā ir. Tas ir principiāls moments klasiskās politekonomijas. Protams drīz Ļeņinam nebija kur ņemt ne naudu ne rūpnīcas. Jo kur varēja – savāca visu un valsts apstājas. Klasiskais maksimizēs-leņinisms dažu gadu laikā veiksmīgi nomira paliekot tikai grāmatās. PSRS atnāca NEP laiki (jaunā ekonomiska politika, kas bija 100% pretrunā ar to, ko darija Ļeņins sākumā) . Iedzīvotājiem atkal atļāva kļūt bagātiem, pelnīt pašiem, nevis gaidīt kad iedos valsts darbu vai pabalstu. Tas deva pauzi marksistiem atrast risinājumu. Pēc kāda laika piedzima tā koncepcija politekonomijā kura uz papīra pat 70-os gadus saucās “marksisms-leņinisms”. Arvien nedrīkstēja būt bagātām, bet ļāva sākt attīstīt ekonomiku (un ar to valsti). Pienāca 30-gadi un PSRS ekonomika izmantojot šo jauno koncepciju gāja uz augšu. Tajā pat laikā citās valstīs bija krīžu laiks. ASV krīze bija tik smaga ka badā nomira virs 5 miljoniem iedzīvotāju (1). Rezultātā rietumu valstīs sāka pētīt politekonomiju un pielāgot savu valstu vajadzībām. Jo rietumu pasaulē nebija savas ekonomiskās skolas.
Bet kas pa īstam bija PSRS no 30-iem gadiem? Ko pēc NEPa (to protams likvidēja) ieviesa PSRS? Tas bija ne Marksa pareģotais un Ļeņina solītais “pēc kapitālisma” ekonomiskais modelis, bet klasiskais Ādama Smita uzņēmums. Viens! Valsts mērogā. Super korporācija, kura strādāja pec klasiskās Smita shēmas (kapitālisms). Arī tagad pastāv korporācijas tāda izmēra un apgrozījuma un kuras pieder ne konkrētiem cilvēkiem, bet cilvēku grupām. PSRS bija realizēts Ādama Smita aprakstīts modelis. Marksisti -ļeņinieši nevarēja to skaļi pateikt, jo tad būtu atzīts ka Marksa nosauktais laiks vel tālu nav pienācis. Viss kas notika 20 gadsimtā - kādā valstī bija izveidota korporācija – valsts kura piederēja tās strādniekiem (akcionāri), kas bija vel reiz apstiprināts likvidējot PSRS ar izdošanu visiem akciju uz rokām (privatizācijas sertifikāti). Tas bija protams stipri piesegts ar ideoloģiskiem karogiem, bez tiesībām ko īpaši mainīt , it īpaši ideoloģijā, bet ekonomiskais modelis bija ņemts no tā paša 18 gadsimta... ar spēcīgu sociālā elementa iešprici ( te marksisms -leņinisms palika un pēc 1930 gada). Kaut arī mūsdienu korporācijas veido diez gan spēcīgas sociālās paketes saviem darbiniekiem un to ģimenēm. Tā ka un šo var tik nosacīti pieskaitīt pie marksisma. Tas ir – Adama Smita teorija to arī pieļauj - uzņēmuma iekšienē.
Tieši šīs moments , ka zem klasiskā marksisma- leņinisma propagandistā piesega, darbojās Ādama Smita kapitālisma modelis un ļāva 90-os dažiem PSRS laikos gatavotiem vadības kadriem veiksmīgi pārņemt uzņēmumu vadību un organizēt to dzīvi jaunajos apstākļos. Protams paši nezinot ka viniem tas viss dots, bet tik vajadzēja pielikt galvu un rokas , lai saprast kā to pielietot un ar smagu darbu (jo pieredzes nebija) radīt šiem uzņēmumiem ekonomisko modeli jauniem apstākļiem.
